Zvaigžņu viesi

Daugavpils teātris uzsāk sadarbību ar J. Kupalas Nacionālo akadēmisko teātri (Minska)

Noslēdzot 2019. gadu, ir panākta savstarpēja vienošanās par turpmāku sadarb ...

Intervijas

19 janvāris

Vārda dienas:
Andulis, Alnis

Horoskopi

Ūdensvīrs
21. janvāris
- 18. februāris

Šī nedēļa nav pati piemērotākā, lai uzsāktu jaunus projektus vai dotos ārzemju braucienos. Daudz labāk padosies labi zināmi, ierasti darbi, visdažādāko formalitāšu kārtošana, birokrātiskās lietas. Ja nepieciešams, vari apmeklēt valsts iestādes, pievērsties ar grāmatvedību, dzīves organizatorisko pusi saistītajam. Attiecību jomā tieksies pēc lielākas brīvības, nelabprāt uzņemsies jaunas saistības.

Svētdiena
Diena
3 .. 5 C
Vakars
2 .. 4 C
Vējš
4 .. 6 m/s
Pirmdiena
Nakts
1 .. 3 C
Rīts
.. 2 C
Vējš
3 .. 5 m/s

Avots: gismeteo.ru

Aptauja

Aktuālākā problēma šodien Daugavpilī

 

Jaunumi Personības | 10. novembris 2009 | 19:55

Aleksandrs Mihailovs: „Man patīk tēli un nepatīk nekārtības...”

timetolive.ru

Populārs teātra un kino aktieris par mākslu, revolūciju, bērniem un Daugavpili. Saruna notika pirms jubilejas vakara kinoteātrī „Renesanse”.

- Kā Jūs kļuvāt par aktieru?
- Man bija ilgs ceļš. No bērnības man patīk jūra, no 4.klases rakstīju uz Nahimova arodskolu, divas reizes bēgu uz turieni no mājām. Mani meklēja un atgrieza atpakaļ. Tā sanāca, ka no sākuma es pabeidzu amatniecības arodskolu Vladivostokā, bet pēc tam kļuvu par motorista skolnieku un divus gadus staigāju jūrā. No jūras atteicos pēc mātes lūguma, jo viņa ļoti par mani uztraucās. Pēc tam nejauši es noskatījos studentu izrādi „Ivanovs” pēc Čehova lugas. Un viss. Visu nakti nosēdēju jūras krastā, atvadījos no tās un iestājos institūtā aktieru nodaļā.

- Vai atceraties savu pirmo lomu?
- Protams. Raskoļņikovs. Varu teikt, ka Dostojevska mākslas darbi pieprasa nopietnu sagatavošanos, nesagatavotam labāk arī neņemties ar tādu materiālu.

- Jums ir pati mīļākā kino loma?
- Fļagins filmā „Очарованный странник”pēc Ļeskova. Bet mani pazīst pēc citām filmām. „Мужики!” un „Любовь и голуби” pirmām kārtām. Man par šīm filmām arī nav kauns. „Любовь и голуби”, uzskatu, - lieliska iespēja samierināties pēc jebkāda strīda. Vienkārši jāapsēžas, jānoskatās un jāsamierinās, ja kaut kas ir noticis...

- Pēdējā laikā Jūs maz filmējāties...
- Es kaut kā atrodos „neformātā”. Dažas filmas ar manu piedalīšanos guļ uz plauktiem, tajā skaitā 8 sēriju seriāls. Vēl filma „Разжалованный”. Ceru, ka tā kādreiz izies uz ekrāniem. Arī nesen es pabeidzu darbu filmā „Китайская бабушка”, filmējos kopā ar Irīnu Muravjovu un Ņinu Ruslanovu.
Man daudz kas nepatīk mūsdienu kinematogrāfā. Daudz līķu un asins – tas nav priekš manis. Cilvēku nosist – kā izšņaukt degunu. Jāatgriežas pie gaišas tēlainības. Man vispār patīk tēli un nepatīk nekārtības. Un ne tikai filmās, bet arī uz estrādes. Kas tas it TATU un Boriss Moisejevs? Man ir zināms, ka Jekaterinburgā svētais tēvs ir apgulies uz koncerta zāles sliekšņa, jo tajā dienā uzstājās B.Moisejevs. Un ko Jūs domājat? Pāri svētajam tēvam soļoja, lai paklausīties „grēka bērnu”. „Дом-1”, „Дом-2” – tās ir vienkārši publiskās mājas. Uzskatu, par nepieņemamu programmā „Культурная революция” apspriest necenzēto vārdu lietošanu literatūrā. Drīkst vai nedrīkst? Ko nozīmē revolūcija? Priekš manis jebkura revolūcija – Lucifēra nenormāla bļaušana.

- Un tomēr – kādas jaunas Krievijas filmas Jums patika? Vai Jums visas nav pieņemamas?
- Nē, kāpēc. „Адмирал” – laba filma. Lungina pēdējā filma „Царь”, manuprāt, ir ļoti smaga un netaisnīga filma.

- Jums seko fani?
- Nē, man nekad nav bijušas nepatikšanas ar tiem. Es taču neesmu Boriss Moisejevs, man pakaļ dažādi interesanti jaunieši nestaigā.

- Vai Jūs gribētu, lai Jūsu bērni būtu aktieri?
- Kā viņi paši vēlēsies. Man ir četri bērni, pēdējā meita piedzima, kad man bija 57 gadi. Iesaku vīriešiem iegaumēt šo faktu. Es mēģinu atrunāt bērnus no aktieru karjeras, te taču ne tikai aplausi un ziedi, te smags darbs sviedros.

- Vai paliek laiks hobijiem?
- Man viss ir vienkārši: ģimene, daba, kamīns, sveces. Nekādu īpašu aizraušanās man nav.

- Mihailova kungs, vai Jūs paspējāt kaut nedaudz apskatīt mūsu pilsētu?
- Šoreiz nē. Es biju pie jums četrus gadus atpakaļ, mēs bijām atveduši izrādi „Любовь – не картошка, не выбросишь в окошко…” Jūsu pilsēta ir miermīlīga un draudzīga, uzreiz to var just. Man ir zināms par jūsu dievnama kalniņu, kur blakus viens otram stāv četru konfesiju dievnami. Man ir vecticības saknes, mani priekšgājēji ir no tiem, kurus par ticību izsūtīja Jekaterina Otrā. Jūsu pilsētā ir daudz vecticībnieku, un man gribētos tiem pateikties. Par ticību un pacietību. Vispār – vajadzētu apvienoties. Vismaz pareizticības ietvaros.

- Vai viegli būt labam slikto lokā?
- Nav viegli. Jācenšas. Pirmām kārtām – lai apkārt būtu cienīgi cilvēki. Man vēl patīk tāds psiholoģiskais paņēmiens, par kuru Irīna Muravjova izstāstīja. No rīta pamodies, acis vēl nav atvērtas, bet blakus jau sēž eņģelis un velns, gaida. Jāuzsmaida, ar labām domām atvērt acis, un visu dienu tev blakus būs eņģelis.
Kādreiz mans vectēvs pateica: „Dzimteni mīli vairāk par savu dzīvi. Sirdi atdot cilvēkiem. Dvēseli – Dievam. Bet godīgumu atstāj sev”. Ar gadiem esmu sapratis, ka tikai tā ir jādzīvo. To pašu gribētu novēlēt arī citiem. Cienīt sevi, nekad nemelot un nenodot sevi.
 

D-fakti.lv

Pievienot komentāru