Intervijas

23 augusts

Vārda dienas:
Ralfs, Valgudis, Vitālijs

Horoskopi

Lauva
23. jūlijs
- 23. augusts

Zvaigznes iesaka nedaudz kritiskāk izvērtēt sadarbības partneru piedāvājumus, tā kā tie var izrādīties ne līdz galam pārdomāti, slēpt sevī zemūdens akmeņus. Pareizāk rīkosies tie Lauvas zīmes pārstāvji, kuri pieturēsies pie labi zināmām, pārbaudītām vērtībām un atturēsies no nevajadzīgiem eksperimentiem. Finansiālajā plānā nav izslēgti negaidīti pavērsieni, proti, vari saskarties gan ar pēkšņiem izdevumiem, gan tikt pat negaidītām iespējām papildus nopelnīt.

Ceturtdiena
Nakts
10 .. 12 C
Rīts
14 .. 16 C
Diena
19 .. 21 C
Vakars
15 .. 17 C
Vējš
1 .. 3 m/s

Avots: gismeteo.ru

Aptauja

Aktuālākā problēma šodien Daugavpilī

 

Jaunumi Vēsture | 10. novembris 2009 | 19:48

„Arhibīskapu” iela

Daugavpilī ir tāda iela, kur dažādā laikā dzīvoja trīs cilvēki, kuri kļuvuši par Arhibīskapiem. Tā ir Ventspils iela, kura agrāk saucās Vindavskas iela. Tieši šeit dzīvoja topošie Metropolīti: Augustīns (Pētersons) un Aleksandrs (Kudrjašovs), kā arī Bīskaps Ioans (Ljogkijs).

Аugustīns (Pētersons)
Svētais moceklis Rīgas Ioans 1922.gada sākumā nozīmēja Augustīnu Pētersonu par Daugavpils Svēto Borisa un Gļeba klostera svēto tēvu. Šajā amatā Augustīns dienēja līdz 1925.gada 1.septembrim. Šajā laika periodā tēvs Augustīns Pētersons izveidoja krievu un latviešu kopienas, kā arī veica pirmo dievnama remontu, kurš ilga no 1922.gada līdz 1923.gadam.
No Svēto Borisa un Gļeba klostera Augustīns Pētersons pārgāja uz Cietokšņa klosteri, kur arī pildīja savus pienākumus, kamēr tika iecelts par Latvijas Pareizticīgās Baznīcas galvu. Tēva Augustīna iesvētīšana Metropolītā notika 1936.gada 29.martā. Tādā veidā, Augstā Svētība Augustīns Pētersons bija pirmais Metropolīts Latvijas Pareizticīgās Baznīcas vēsturē.
Ir tāda informācija, ka Ventspils ielā viņš dzīvoja Svēto Borisa un Gļeba dievnama mājā. Līdz mūsu laikiem šī ēka nav saglabājusies.

Ioans (Ljogkijs)
Ioans Ljogkijs dzimis garīdznieka Savvas Ljogkija lielajā, daudzbērnu ģimenē. Tajos laikos Ljogkiju ģimene īrēja dzīvokli trīs – vai četru – dzīvokļu mājā Vindavskas ielā. Ģimene dzīvoja pieticīgi, bet ļoti draudzīgi. Tāpēc kārtējā puikas piedzimšana izsauca tikai prieku. Tas notika 1907.gada 29.aprīlī. Iespējams, Ljogkije te dzīvoja līdz 1923.gada oktobrim, kad tēvu Savvu nozīmēja uz Salienas baznīcu.
Ioans līdz 1926.gadam bija palicis pilsētā, jo bija nepieciešams pabeigt mācības Dvinskas valdības krievu ģimnāzijā, pēc kā viņš devās uz Rīgu, lai iegūt skolotāja profesiju. Savā dzimtenē topošais Arhibīskaps atgriezās 1934.gadā, jau būdams garīdznieks. Kara laikā Ioans bija Pleskavas misijas biedrs, ieņemot misijas priekšnieka palīga amatu. Līdz ar padomju karaspēku uzbrukumu kopā ar citiem garīdzniekiem piespiedu kārtā viņš bija izvests uz Vāciju. 1945.gadā tēvs Ioans bija iekļauts Krievu Pareizticīgās baznīcas Ārzemēs sastāvā. ASV I.Ljogkijs dienēja dažādās pareizticīgo baznīcās, iegūstot ticīgo mīlestību un cieņu. Paliekot bez savas mīļās sievas, Ioans sāka domāt par to, lai kļūt par mūku. Enģeļa tēlu viņš pieņēma 83 gadu vecumā.
1990.gadā tēvs Ioans iesvētīts par Buenosairesas un Argentīnas un Paragvajas bīskapu. Dienvidamerikā viņš nodzīvoja tikai dažus gadus, pēc kā atgriezās uz ASV kā Roklandas bīskaps.
Tādā veidā no 87 gadiem 63 gadus tēvs Ioans darbojās Pareizticīgajā Baznīcā. Bērnību un jaunību viņš pavadīja Daugavpilī. Māja Ventspils ielā, kur viņš dzima un dzīvoja ilgus gadus, iznīcināta kara laikā. Jau pēdējā laikā, kad Izpildkomiteja iedalīja atsevišķām personām zemes gabalus būvniecībai, vieta, kur atradās Ljogkiju ģimenes māja (uz doto brīdi – Ventspils iela 111) tika Ņinai Kornickai (uz šodienu jau mirusi, bet savā laikā bija aktīva Svēto Borisa un Gļeba pareizticīgo baznīcas apmeklētāja). Uz zemes gabala iedalīšanas brīdi no vecās mājas nekas nebija palicis, pat pamati – auga tikai zāle.

Аleksandrs (Kudrjašovs)
Esošais Latvijas Pareizticīgās Baznīcas pārstāvis, Svētais Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs (Kudrjašovs) arī kādu laiku dzīvoja Ventspils ielā. Šis periods ir saistīts ar Metropolīta jaunības gadiem – mācības Daugavpils pedagoģiskā institūtā vēstures un filoloģijas fakultātē.
Jauns skolotājs pēc kāda laika bija spiests aizbraukt no Daugavpils. Tomēr, kā tas dīvaini neliktos, aizbraukšana tikai stiprināja viņa saites ar pilsētu.
Jau 1989.gadā arhimandrīts Aleksandrs (Kudrjašovs) bija iecelts par Daugavpils bīskapu. Pateicoties tam Svēto Borisa un Gļeba dievnamam bija atjaunots katedrāles statuss.
Pēc tam, kad 1990.gadā miris Svētais Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Leonīds (Poļakovs), Rīgas eparhiju, bet pēc tam arī Latvijas Pareizticīgo Baznīcu sāka vadīt Bīskaps Aleksandrs. Viņa darbi Latvijas Pareizticīgās Baznīcas un pareizticīgo labā ir visiem zināmi, un nav nepieciešams lieko reizi tos pārskaitīt.
Tomēr, tikai pateicoties esošajam Latvijas Pareizticīgās Baznīcas galvai, Ventspils iela Daugavpilī sāka saukties par „Arhibīskapu” ielu. Metropolīts Aleksandrs pievērš savu uzmanību gan pilsētai, gan tās iedzīvotājiem, gan Svēto Borisa un Gļeba katedrālei. Apmeklējot Daugapili, Metropolīts vienmēr apstājas savā tēvu mājā, iesvētot ar savu klātbūtni visu apkārt.
 

Jurijs Petrovskis, avīze “Жизнь православная”

Pievienot komentāru