Intervijas

23 augusts

Vārda dienas:
Ralfs, Valgudis, Vitālijs

Horoskopi

Jaunava
24. augusts
- 23. septembris

Panākumos lielu nozīmi spēlēs saskanīgas attiecības ar kolēģiem, priekšniecību. Tev var tikt uzticēti jauni pienākumi, kurus uztversi kā sava veida izaicinājumu. Pat, ja nonāksi saspringtākās situācijās, lieliski spēsi noorientēties un pieņemt pareizos lēmumus. Ģimenes lietās var valdīt neliels haoss, nenoteiktība. Lielākoties tas būs pamatojams ar tavu mainīgo garastāvokli un dažkārt pārlieku principiālo nostāju. Zvaigznes iesaka būt draudzīgākam, iejūtīgākam pret partneri.

Ceturtdiena
Nakts
10 .. 12 C
Rīts
14 .. 16 C
Diena
19 .. 21 C
Vakars
15 .. 17 C
Vējš
1 .. 3 m/s

Avots: gismeteo.ru

Aptauja

Aktuālākā problēma šodien Daugavpilī

 

Jaunumi Vēsture | 5. novembris 2009 | 16:46

Dāvids Gamze: stāsts par vienu ģimeni

Par Dovu viņu sauca ģimenē, skolā, draugu lokā. Pilns viņa vārds – Dāvids Gamze. Gamze ģimenē bija trīs dēli, kuriem bija doti pirmo trīs Izraēlas ķēniņu vārdi: Sauls, Dāvids un Šlomo.

Ar Dāvidu es iepazinos pirmajās mācību dienās sagatavošanās klasē. Gājām kopā uz mājām, sadraudzējāmies.

Dzīvoja viņš arī Alejas ielā, netālu no manis, vienstāvu mājā no sarkanajiem ķieģeļiem ar mezonīnu un arhitektūras elementiem.

Bērnībā es šo māju uztvēru kā cietoksni. Mājas sienas bija trīs ķieģeļu biezas, plašas palodzes, no iekšpuses logus taisīja ciet ar metālisko aizvirtņu un dzelz slēdzenes palīdzību. Mājas galvenās ieejas durvis izvietotas no pagalma puses, starp ārējām un iekšējām durvīm varēja nolaist metāla plāksni. No durvīm sākās koridors ar ieejām istabās. Cik daudz istabu bija mājā, grūti pateikt – tur bija arī bīdāmās sienas. Aiz koridora bija izvietota liela ēdamistaba. Aiz tās – vecmātes istaba, virtuve, aiz kuras – vannas istaba un apkalpes istabas (kuras tajā laikā nebija), vēl koridors ar papildus ieeju un kāpnēm uz pagrabu un uz bēniņiem ar mansardu. Bēniņi mūs vienmēr vilināja – tur, vienā istabā ar vairākiem skapjiem glabājās senlietas, grāmatas, savukārt, vienā skapī bija atrodamas tikai aploksnes ar vēstulēm. Mums patika apskatīt aploksnes smuku pastmarku meklējumos.

Mājas saimniece bija Maizeles kundze, Dova vecmāte, un viņas mantinieki. Pirmajos gados, kad es sāku draudzēties ar Dovu, viņa vēl bija dzīva. Maizeles kundze bija pietiekami tieva, maza auguma sieviete 70 gadu vecumā. Viņai piederēja arī vienstāvu koka māja pagalmā un blakus „dārziņš”, liels laukums, kuru iztīrīja Pirmā pasaules kara laikā sadegušo māju vietā, kā arī māja Raiņa ielā. Dova vecmāte nomira aptuveni pēc gada pēc mūsu iepazīšanās, rudenī. Mēs spēlējām pie manis mājās, atskrēja Dovam pakaļ, paziņojot, ka nomira vecmāte.

Dova vecāki tajā laikā nestrādāja. Māte – krievu valodas skolotāja – pēc krievu skolu ebrejiem slēgšanas palika bez darba. Tēvs – agronoms pēc profesijas – ilgus gadus meklēja darbu un apmešanās vietu vairākās pasaules valstīs, pat ASV, bet neatrada, kā arī nevarēja atrast darba vietu sava dzimtenē. Viņš pārvalda vairākas valodas, labi spēlēja šahu, ņēmās dārziņā, mācot to darīt arī savus bērnus.

Vecāki diezgan reti bija mājās, tāpēc visa māja bija bērnu varā, bieži vien bez pieaugušo uzraudzības.

Dovs bija vidējā auguma, kalsnas miesas būves, puika ar gaišiem matiem un zaļām acīm. Viņš bija uzstājīgs, attīstīts, spītīgs, labi mācījās, bet slinkoja. Kad mēs ar viņu iepazināmies, viņa jaunākie brāļi vēl negāja skolā. Viņa vidējais brālis Šlomo bija ļoti veikls, drošs. Viņam patika kāpt uz kokiem kā kaķiem, tāpēc mīļākā nodarbe bija uzkāpt uz dārza mājiņu un lēkt no jumta.

Jaunākais Sauls vēl bija maziņš, bet visur pavadīja savus vecākus brāļus.

Par mīļāko spēļu vietu bija dārziņš, liels laukums. Ceļmalā auga papeles, aiz zaļā žoga – sinagoga „Dumešu”. Neviens te netraucēja, bet rudens ražas novākšanas neviens no pieaugušajiem uz to dārziņu nemaz arī negāja, vienu vārdu sakot, brīvība un plašums.

Kad ārā bija slikts laiks, visi spēlēja viņu mājā – visu dienu māja taču stāvēja tukša. Kad Dova tēvs bija mājās, viņš runāja ar mums – bērniem, daudz stāstīja par saviem ceļojumiem, mācīja spēlēt šahu. Viņš centās runāt ar mums idišā, lai mēs pierastu pie valodas, mācīja mūs lasīt. Pakāpeniski mēs ar Dovu sākām daudz lasīt, it īpaši otrajā un trešajā klasē. Skolā bija laba bibliotēka, daudz interesantu bērnu grāmatu, kuras bija tulkotas ebreju valodā. Lasījām daudz: 3-5 grāmatas nedēļā, lasījām līdz galvassāpēm. Izņemot ebreju valodu, Dovs lasīja arī krieviski, bet es – idišā. Interesantas grāmatas krievu valodā Dovs lasīja man skaļi, es atceros, cik pacietīgi viņš man lasīja „Хижинa дяди Тома„. Es, savukārt, idišā lasīju viņam „Spartaku”.

Pavasarī Dova tēvs mācīja mūs apstrādāt zemi, iestādīt dārzeņus, mēslot, laistīt. Mācīja stādīt ziedus, atpazīt viņus. Pēc tam es mājās arī iekārtoju dobi, kur audzēju ziedus, dārzeņus, saulespuķes, pat jauna kļava tur auga.
Uz vasaras mēnešiem parasti mēs šķīrāmies: mēs braucām uz Poguļanku, bet Dovs palika pilsētā.

Pagāja gadi, paaugās Dova brāļi, sāka mācīties skolā. Šlomo aizgāja mācīties uz apvienoto skolu un mācījās latviešu valodā, pēc tam tajā pašā skolā iestājās arī Sauls.

Izveidojās apkaimes bērnu kompānija, kura ik pa brīdim paplašinājās vai samzinājās, bet pamatsastāvs bija nemainīgs.

Izņemot mani, Dovu un viņa brāļus, kompānijā bija: Sjoma Špungins no Raiņa ielas (viņa tēvam bija fotostudija), Moše Libermans no krāslavas ielas (viņa māte strādāja par akušieri), Nosons, uzvārds nav palicis atmiņā, no Krišjāņa Valdemāra ielas (viņa tēvs strādāja par sagatavotāju, bet māte – par šuvēju). Pie mums gāja spēlēties arī citi bērni no blakus esošām mājām.

Spēles bija dažādas, diez vai tādas spēlē tagad. Trīsdesmito gadu otrajā pusē vasaras periodos Dova tēvs strādāja mežā. No sākuma viņš brauca viens pats, bet pēc tam sāka ņemt līdzi arī visu ģimeni. Pēc šiem braucieniem Dovs stāstīja daudz un dažādus stāstus par saviem piedzīvojumiem mežā.

Ziemā mēs ar Dovu un draugiem vizinājāmies ar ragavām no kalniņa, parasti – no dambja. Pašo drosmīgākie vizinājās pie Cietuma pils, kur bija visaugstākais dambja punkts. Bet mums patika vizināties no tā kalniņa, kur izvietots pareizticīgo dievnams, tur bija reti gājēji, neviens netraucēja.

Vienreiz, trīsdesmito gadu beigās, mēs tur iepazināmies ar puiku vārdā Artūrs, kurš dzīvoja te pat netālu Kazimīra Skrindas ielā. Viņa tēvs strādāja dzelzceļnieku darbnīcās. Mēs iepazināmies un sākām bieži tur vizināties ar ragavām.

Pagāja vairāki gadi. Es sāku strādār ķīmiskās šķiedras rūpnīcā, tur es iepazinos ar Artūru Bernšteinu – izrādījās, ka tas ir tas pats puika, ar kuru es savā laikā vizinājos ar ragavām.

Bija bargā 1940.gadu sākuma ziema, ellīgs aukstums. Māju nevarēja piekurināt, vienalga bija auksti. Skolas aukstumu dēļ nedarbojās gandrīz vai mēnesi.

Un vienu rītu, aptīts ar lielu šalli, pie manām durvīm pieklauvēja Dovs, un mēs devāmies pie mūsu klases biedra Aleksandra Valdenberga. Viņš dzīvoja Duhanovu mājās Saules ielā, Tās bija vienīgās mājas pilsētā ar ūdens apkuri. Pat tajā ziemā tur bija silti. Mēs gājām pie viņa sildīties. Aleksandram bija novus, tajos laikos jaunā spēle, un mēs parasti ļoti ilgi spēlējām. Bet, ja mums jau bija apnicis spēlēt novusu, Aleksandrs mums izrādīja savus alvas karavīrus. Ap pusdienlaiku mēs parasti jau bijām mājās.

Četrdesmitajos gados sākās padomju vara, ebreju skolas tika slēgtas. Es sāku mācīties skolā idišā, bet Dovs – krievu skolā.

Bet pirms tam mūsu attiecībās kaut kas sašķēlās. Katram parādījās jauni draugi, un mūsu ceļi pakāpeniski izšķīrās. Mēs pārstājām tikties, reti redzējāmies uz ielas.

Sākās karš, vācieši jau bija tuvu pilsētai. Mēs gājām uz Austrumiem. No pilsētas mēs gājām pa Alejas ielu garām savai un Dova mājai. Viņš stāvēja ar savu tēvu un brāļiem, viņi skatījās uz skrējošie cilvēkiem. Vairs es viņu neredzēju.

Pēc kara, kad mēs atgriezāmies dzimtajā pilsētā, es aizgāju uz to vietu, kur kādreiz stāvēja mūsu un Dova mājas, bet ieraudzīju tikai apdegušās Maizelu un Gamze ģimeņu „cietokšņu” paliekas. Mēģināju kaut ko uzzināt par Gamze ģimeni, bet man neizdevās, acīmredzot, viņi gāja bojā Holokausta laikā. Pēc dažiem gadiem Gamze ģimenes mājas vietu iztīrīja. Bet vēl diezgan ilgu laiku es to redzēju savos sapņos. Manā atmiņā viņš oaliks uz visu mūžu.

No mūsu kompānijas Holokaustā izdzīvoja tikai Semjons Špungins.
 

Hesels Maimins

Pievienot komentāru