Intervijas

20 augusts

Vārda dienas:
Bernhards, Boriss

Horoskopi

Vēzis
22. jūnijs
- 22. jūlijs

Nedēļas sākumā svarīgi pēc iespējas precīzāk ievērot augstākstāvošo norādes, neizrādīt neapmierinātību ar priekšniecības lēmumiem. Iespējams, tiksi mudināts apgūt jaunas iemaņas, lai varētu uzņemties atbildīgākus pienākumus. Sākot ar nedēļas vidu, var pieaugt interese par garīgajām lietām, reliģiju. Nav izslēgts, kāds Vēža zīmes pārstāvis nolems apmeklēt astrologu vai gaišreģi. Nedēļas izskaņā tavu prātu pilnībā nodarbinās mājas dzīvē notiekošais.

Otrdiena
Nakts
17 .. 19 C
Rīts
18 .. 20 C
Diena
22 .. 24 C
Vakars
17 .. 19 C
Vējš
.. 2 m/s

Avots: gismeteo.ru

Aptauja

Aktuālākā problēma šodien Daugavpilī

 

Jaunumi Vēsture | 26. oktobris 2009 | 08:00

Sāga par Dumešiem: stāsts par vienu ebreju ģimeni

Ziņu portāla D-fakti.lv redakcija atklāj jauno rubriku – „Daugavpils vēsture”. Sadarboties piekrīta Daugavpilī pazīstams novadpētnieks, kurš uz doto brīdi dzīvo Izraēlā, Hesels Maimins. Redakcija, savukārt, aicina sadarboties vēsturniekus, novadpētniekus un vienkārši savas pilsētas patriotus.

1582.gadā Stefans Batorijs pasniedza Dinaburgai Magdeburgas tiesības, kuras juridiski nostiprināja Dinaburgu pilsētas statusā. Tajā laikā pilsētai nodeva zemes gabalus Lielā Stropu ezera un Stropaka ezera krastos. Iedzīvotāju skaitīšanas 1784.gada materiālos jau norādītas apdzīvotas vietas Lielie un Mazie Stropki Stropu ezeru krastos. Šajā vietā, Peterburgas un Vitebskas ceļu krustojumā, izveidojās viens no vecākajiem Dinaburgas pilsētas rajoniem – Stropi (vēlāk – Vecie Stropi). 19.gadsimta otrajā pusē apdzīvotās vietas izstiepās ceļa Pēterburga-Varšava malā līdz krustojumam, kur ceļš mainīja savu virzienu uz Vitebsku. Apdzīvotā vieta aizņēma pilsētas zemes un ātri auga plašumā.

Šeit, aciīmredzot vēl 19.gadsimta pirmajā pusē, apmetās uz dzīvi Samuila un Sores-Dabes Dumešu ģimene. Viņi atnāca uz Stropiem, iespējams, no Višķiem, kur tika izvietotas grāfu Mollu mājas. Tur, domājams, arī izveidojās šī ģimene. Samuila Dumeša ģimene ātri auga, viņiem bija pieci dēli: Moše-Šoloms, Sauls, Hesels, Simons un Nahuls; trīs meitas: Nehe-Leja, Reizla un Geņa. Apprecējās mazbērni, tiem dzima bērni, ģimene auga.

19.gadsimta beigās – 20.gadsimta sākumā Stropos parādījās nelielie uzņēmumi – ādu izstrādājumu, miltu, kokapstrādes, attīstījās tirdzniecība, lauksaimniecība iznomātās zemēs, zivsaimniecība. Apdzīvotā vietā, pārsvarā, bija uzceltas vienstāvu koka mājas, bet bija arī dažas no akmens. Iedzīvotāji bija dažādu tautību: ebreji, poļi, latvieši, krievu vecticībnieki. Daudzas ģimenes bija lielas, patriarhālas.

Dumeši dzīvoja apdzīvotās vietas centrā. Aiz blakus stāvošām koka mājām, viena no kurām arī piederēja Dumešiem, sākās lauksaimniecības zemes. Pirmā no dzimtās mājas aizbrauca Nehe-Leja, kura apprecējās ar Kasrielu Kaiceru un vēl 19.gadsimta otrajā pusē apmetās uz dzīvi pilsētā. 

Iedzīvotāju skaits auga, viņiem palika maz vietas, un 20.gadsimta sākumā daudzi, tajā skaitā arī Dumešu ģimene, sāka braukt prom no savas dzimtās apdzīvotās vietas. Pirmie aizbrauca trīs Simona dēli, kuri gadsimta sākumā devās uz Kanādu – Krievijas impērija ebrejiem bija slēgta.
Tikai Pirmā pasaules kara laikā parādījās iespēja iebraukt Krievijā. Vācieši piegāja pie pilsētas, sākās evakuācija. Simons ar jaunākā dēla ģimeni aizbrauca uz Harkovu, sakari aptrūka. Kad frontes līnija bija tuvu pilsētai, no Stropiem sāka masveidā aizbraukt iedzīvotāji. Sākās artilēriskā apšaude, kam sekoja evakuācija. Atstāja Stropus arī Saula, kurš miris vēl pirms kara, pēcnācēji ar savām ģimenēm. Viņi pārcēlās uz Vitebsku, sakari bija vāji, bet pēc laika pavisam pazuda. No pilsētas izbrauca arī Hesels un viņa bērni: dēls Haims ar ģimeni devās uz Maskavu, meita Berta Plīsa no sākuma aizbrauca uz Rīgu, bet pēc tam uz Harbinu. Geņas Plavinas ģimene 1916.gadā tika evakuēta uz Drissu, bet pēc neilga laika atgriezās atpakaļ un iekārtojās uz dzīvi pilsētā. 1918.gadā viņas dēls Ruvins un meita Akta pārbrauca dzīvot uz Kauņu.
Beidzās Pirmais pasaules un pilsoņu karš, Daugavpils iedzīvotāju skaits samazinājās uz 2/3, savukārt, ebreju skaits samazinājās piecās reizēs. Nekārtības, bezdarbs – un Dumeši turpina atstāt Stropus. Uz Parīzi (Francija) aizbrauca Moše-Šoloma meita Roha-Gitka.

Dēls Reinzls Henehs ar sievu un bērniem pārcēlās uz pilsētu, kur sāka nodarboties ar tirdzniecību. 20.gados viņa meitas Berta un Dora aizbrauca uz Maskavu. Dēls Haims Dumešs strādāja pilsētā tipogrāfijā, apprecējās, pārcēlās uz Rēzekni, pēc tam uz Rīgu.

Nahuma dēls Moše apprecējās, pārbrauca uz pilsētu, atvēra savu veikaliņu „Jatkos” (gaļas tirdziņš). Nahuma meita Dvora apprecējās ar cepēju Borisu Calu un apmetās uz dzīvi pilsētā. Ciļa (Cipa) Dumēša apprecējās ar latvieti Aleksandru Narbutu, pārgāja katoļticībā, uz uz kādu laiku aizbrauca no Stropiem.

Aizbrauca no pilsētas arī Īzaka Kaicera bērni, dēls Boriss neatgriezās no pilsoņu kara, palika dzīvot Vitebskā.

Bet 1930.gadā Dumešu ģimenes šķelšanās uz kādu laiku apstājās. No lielās Dumešu ģimenes pilsētā un Stropos palika: Nahuma Dumeša ģimene, Geņas Plavinas ģimene ar meitu, Hesela Dumeša ģimene, Dāvida Dumeša ģimene, dēla Moše-Šoloma ģimene, Moše un Samuila Kaiceru ģimenes.
Ģimenes saites sāka pavājināties un zust pavisam, bet kādreiz lielās ģimenes pēcnācēji saglabāja tradīciju tikties uz Lieldienām un Simhata Toras svētkiem. Uz Lieldienām pavasarī pulsējās pie Nahima, pie viņa nāca un brauca visi radinieki, kuri dzīvo pilsētā. Sēdēja pie ar ēdieniem un dzērieniem klātiem galdiem, pabarojot bērnus, laida viņus spēlēties, bet pieaugušie vēl ilgi sēdēja pie galda. Nahumama kā jaunākajam dēlam mantojumā palika zeme, lauksaimniecības zemes un neliels mežs – „Nahuma mežiņš”. Paēdot un padzerot, visa kompānija ar bērniem parasti devās uz to pašu mežiņu atpūsties. Un tikai vakarā, nedaudz noguruši, pilsētnieki atgriezās uz mājās.
Bet nezināmu iemeslu dēļ no 1930.gadiem Lieldienu tikšanās nenotiek. Nahums bija ieviesis vēl vienu tradīciju: pirms Sukota svētkiem viņš saviem radiniekiem, kuri dzīvoja pilsētā, veda dāvanas – 50 kg kartupeļu maisu katrai ģimenei. Kartupeļus Nahums audzējis pats.

Gandrīz vai visi Stropu Dumešu pēcnācēji pulcējās uz kopīgo Simhata Toras svinēšanu. Pulcējās pilsētā, no sākuma tradicionāli pulcēšanās vieta bija pie Samuila Kaicera. Viņš dzīvoja nelielā privātmājā pie dzelzceļa uzberuma. Bija nācis Moše Kaicers ar ģimeni, Nahums ar dēliem, meitu un viņu ģimenēm, viņa māsa Geņa ar meitu un ģimenēm, Henehs ar sievu. Svētku galds bija klāts ar ebreju ēdieniem, dzērieniem. Pie galda sēdēja dažas stundas, taisīja pārtraukumu un tad devās pie pie Nahuma dēla Moše vai meitas Dvoras, kur svinības turpinājās. Parasti vēlu vakarā svinības beidzās pie Nahuma māsas Geņas, bet jau bez bērniem, jo pieaugušie jau vāji stāvēja uz kājām, bet katrs gāja uz savām mājām.

1939.gadā sākās Otrais passules karš. Kaiceri kļuva bagāti, nopirka lielas mājas, pie sevis jau radiniekus neaicināja, kaut gan viņus arī pārstāja aicināt. 1940.gados sākās padomju laiki, tā arī beidzās Dumešu tradīcija pulcēties kopā. Tajā laikā Henehs aizvēra savu veikaliņu un kopā ar sievu devās uz Rīgu pie dēla. Uz turieni arī devās Dāvida dēls un meita.
1941.gada 14.jūnijā uz Sibīriju deportēja Kaicerus, bet pēc nedēļas Otrais pasaules karš izvērtās arī Padomju Savienībā. Bēgšana no Daugavpils sākās 26.jūnijā plkst. 04:00, aizgāja Geņa ar meitas Maiminas ģimeni, bet pati viņa varēja aiziet tikai līdz Stropiem, no kurienes kopā ar brāli aizbrauca uz Rēzekni, kur viņi visi gāja bojā Holokostā. No Rīgas izbrauca Heneha un viņa dēla ģimenes, arī Dāvida bērni. Savukārt, no Viesītes izdevās tikt prom Meihalu ģimenei (Kaiceru māsa). 1941.gadā Latvijā sākās Holokosta laiki, kad tika iznīcināti pēdējie Stropu Dumešu pārstāvji, dzīvajos palika tikai divi Narbuta dēli.

Pēc kara maz kas atgriezās: uz Daugavpili atgriezās Maimini, uz Rīgu – Haims Dumešs ar ģimeni, Meilahi un Dāvida meita un dēls. Mēģināja atgriezties arī Kaiceri, bet viņus atkārtoti deportēja uz Sibīriju.
Pamazām dzīve uzlabojās – strādāja, mācījās, precējās, šķīrās. Bet vecās brūces deva par sevi zināt. Kad Padomju Savienība sāka jukt, Stropu Dumešu pēcnācēji pakāpeniski izklīda pa pasauli: apmetās uz dzīvi ASV, Austrālijā un Izraēlā.

Lūk, tādi ebreju likteņi, vienas ģimenes liktenis, tautas likteņi.

Uz foto: Hesels Maimins.
 

Hesels Maimins

Komentāri:

1. decembris 2010 15:52 - Илона

Спасибо за статью, от внучки Цили Думеш и Александра Нарбут.

Pievienot komentāru {1}