Konsule Jeļena Kondratjeva: "Pie Daugavpils ir jāpierod"

Iepazīstieties: jaunā Krievijas Federācijas Ģenerālkonsulāta Daugavpilī konsule Jeļena Kondratjeva. Par sevi un diplomāta profesiju, pirmajiem iespaidiem par pilsētu un reģionu - intervijā ziņu portālam D-fakti.lv.

- Kāds bija Jūsu ceļš uz diplomāta profesiju?

- Es piedzimu un dzīves lielāko daļu nodzīvoju Sahalīnas salā, Krievijas Tālajos Austrumos. Pabeidzu Sahaļinas Universitātes svešvalodu fakultāti. Pārvaldu angļu un vācu valodas. Esmu strādājusi Krievijas Ārlietu Ministrijas Sahaļinas apgabala administrācijas starptautisko sakaru komitejā, kur ieguvu labu valsts dienesta un ārzemju sakaru izveidošanas pieredzi. Tāpēc mācības Diplomātiskajā akadēmijā kļuva par loģisku karjeras turpinājumu. Mans pirmais diplomātiskais komandējums bija uz Moldāvijas pilsētu Tiraspoli Krievijas vēstniecības Ķišiņovā konsulu grupas sastāvā. Pēc tam sekoja 3 gadu komandējums uz Lietuvu, KF Ģenerālkonsulātu Klaipēdā vicekonsula amatā. Un uzreiz pēc Lietuvas, bez atvaļinājuma, uzsāku darbu Latvijā.   

- Kādi jautājumi ir KF Ģenerālkonsulāta Daugavpilī ziņā? 

- Vīzu jautājumi, darbs ar Krievijas pilsoņiem un daudzi citi jautājumi, ko darba ikdienā risina konsuls.  

- Moldāvija, Lietuva un Latvija ir pēcpadomju valstis. Vai tām ir arī kopīgas problēmas?

-Kopīgais ir tas, ka šajās valstīs dzīvo ļoti daudz mūsu pavalstnieku. Katrai no šīm valstīm, protams, ir savs redzējums par to, kā veidot attiecības ar krievvalodīgās diasporas pārstāvjiem. Kā zināms, visur pastāv krievu valodas problēma.

Lietuvā, piemēram, jaunatne pašlaik jau labāk pārvalda angļu, nekā krievu valodu.

Ikdienas saziņai Klaipēdā man nācās nedaudz apgūt lietuviešu valodu. Daugavpilī visur runā krieviski, kas, protams, ir ērti gan darbam, gan ikdienas dzīvei.  

- Vai jau esat paguvusi iepazīties ar konsulāta apgabalu? Pirmie iespaidi par Daugavpili?

- Latgalē jau esmu pabijusi dažādos pasākumos Rēzeknē, Preiļos, lielu iespaidu atstāja Aglona.

Daugavpils centrs ir ļoti mājīgs, man jau ir iecienītās vietas - Dubrovina parks un patīkamās Muzeja un Teatrālā ielas. Protams, Daugavpils ir neliela pilsēta, pie kuras ir jāpierod. Patīk garās ielas pilsētas centrā, pa kurām var pastaigāties. Daudz soliņu, uz kurām pilsētniekiem patīk sēdēt un atpūsties. Patīkami, ka pilsēta ir tīra un zaļa. Iespējams, kaut kur ir arī problemātiskas vietas, bet ir redzami pilsētas varas centieni savest visu kartībā.

Tā kā man ļoti patīk lasīt, tad jebkurā pilsētā es uzzināšu, vai ir bibliotēka un grāmatnīcas. Un ir lieliski, ka Daugavpilī ir Latgales Centrālā bibliotēka, kur ir daudz literatūras krievu valodā, kā arī neslikti grāmatu veikali. Priecē, ka ir teātris, kur tiek iestudētas lugas krievu valodā un tiek aicināti Krievijas teātra kolektīvi. Ļoti patika Daugavpils orķestra koncerts "Kino un mūzika". Zīmīgi, ka koncertu un izrāžu zāles vienmēr ir pilnas.

Dienesta ietvaros piedalījos Daugavpils Investīciju foruma darbībā, iepazinos ar muzeju, pabiju Olimpiskajā centrā un Kultūras pilī. Starp citu, KP Daugavpils skatu fotoizstādē man palika atmiņā viena bilde - rudens skvērs ar strūklaku "Nāriņa". Šādu bildi es labprāt aizvestu uz mājām kā piemiņu par Daugavpili.

- Ko savdabīgu  malējā novērotāja acs atzīmē Daugavpilī, salīdzinot, piemēram, ar to pašu Klaipēdu?

-  Man ļoti patīk, ka vadošie amati valsts un vietējos varas orgānos, biznesa struktūrās, ir atdoti sievietēm. Tas, protams, ir liels pluss.

Atšķirībā no Klaipēdas - ļoti maz omulīgu kafejnīcu, kurās var nesteidzīgi iedzert kafiju un apēst ļoti garšīgas pusdienas. Man kā jūras reģiona iedzīvotājam trūkst jūras un jūras pastaigu. Žēl, ka Daugavpilī gan upi nav ierīkota krastmala, kas noteikti ļoti izdaiļotu pilsētu.

Bet no sadzīviskiem iespaidiem - kas nav mazsvarīgi sievietēm, ir labi aprīkotie skaistumkopšanas saloni, sporta un trenažieru zāles, ledus halle.

Bet nez kāpēc daudzi vīrieši, ģērbti sporta biksēs, atļaujas ienākt kafejnīcās.  

- Ar ko nodarbojaties no darba brīvajā laikā? Un kā ģimene pārcieš smago šķiršanos?

- Brīvajā laikā, kā jau es teicu, man patīk lasīt grāmatas, pastaigāties pa pilsētu, ceļot: esmu pabijusi ļoti skaistajā rudenīgajā Siguldā. Patīk adīt, skatīties vecās melnbaltās filmas un klasiskās filmas angļu valodā. Visa mana dzīve ir tikšanās un šķiršanās no ģimenes. Dienvidsahaļinskā palika mans vīrs, mamma un brālis. Divas pieaugušās un patstāvīgās meitas dzīvo Maskavā un Sanktpēterburgā, bet man tagad ir darbs Latvijā. Saskaņā ar šo maršrutu mēs arī pārvietojamies. Mans vīrs ir jūras profesijas cilvēks, tāpēc esam jau šķiršanās norūdīti. Pēc ģimenes, protams, ilgojos. Atvaļinājumu cenšos pavadīt mājās.

- Paldies par interviju un vēlam panākumus jaunajā amatā!

Žanna Romanovska, D-fakti.lv