Probācijas dienests: " Ieslodzītais valstij diennaktī izmaksā 12 Ls, bet mūsu klients tikai 45 santīmus”

D-fakti.lv

Nesen masu saziņas līdzekļos izskanēja informācija, ka Valsts Probācijas dienests gatavojas protesta akcijām, jo pretēji citām valsts iestādēm, kur taupības pasākumi jau ir beigušies, šeit nekādu uzlabojumu joprojām nav un darbinieku atalgojums absolūti neatbilst padarītā darba apjomam un kvalitātei. Paredzam, ka lielākā sabiedrības daļa tikai nojauš, ar ko nodarbojas šis dienests, tāpēc ziņu portāls D-fakti.lv uz sarunu aicināja Valsts probācijas dienesta Daugavpils TSV vadītāju Česlavu Koržeņevski un viņa vietnieci Aiju Stankeviču.

-Ar ko nodarbojas Probācijas dienests?

- Č. K.: Latvijas Probācijas dienests, par pamatu ņemot Kanādas un Eiropas pieredzi,  tika nodibināts 2003. gadā. Valsts Probācijas dienesta izveide ir apliecinājums tam, ka sodīšanas sistēmai mūsu valstī nav atriebības raksturs, ka likumpārkāpējs nav zudis sabiedrībai un ka valsts uzņemas atbildību par savas sabiedrības locekļiem. Viens no Probācijas dienesta uzdevumiem ir gatavot izvērtēšanas ziņojumus par tiem ieslodzītajiem, kuri pretendē uz nosacīto pirmstermiņa atbrīvošanu. Probācijas dienesta darbinieku uzdevums ir pārbaudīt, vai ieslodzītajam pēc atbrīvošanas būs vieta, kur dzīvot, strādāt, vai iepriekš nav bijis dienesta uzraudzībā. Tad šis ziņojums tiek iesniegts cietuma administratīvajai  komisijai (probācijas dienesta pārstāvis +cietuma pārstāvis+ ieslodzījumu vietu pārstāvis+ sociālo lietu pārvaldes pārstāvis). Balsojot komisija nolemj, vai lietu nodot skatīšanai tiesā. Un tad tiesa lemj, vai šo ieslodzīto var nosacīti atbrīvot pirms termiņa. Ja tiesa lemj pozitīvi, tad kopš tā brīža bijušais ieslodzītais ir mūsu klients. Mūsu uzdevums ir pārbaudīt, kā viņš pilda uzliktos viņam pienākumus: vai naktī atrodas savā dzīvesvietā, vai nelieto alkoholu, ja viņš bija tiesāts par dzimumnoziegumiem – vai netiekas ar cietušajiem un tml.. Ieslodzītais valstij diennaktī izmaksā 11-12 Ls, bet esot probācijas uzraudzībā – tikai 45 santīmus. Tā ir liela nauda, ko mēs valstij ietaupām.

- Lai to izdarītu, jums taču jābrauc pie viņiem uz mājām? Vai Jūsu darbinieces nebaidās to darīt?

 -Č. K.: Daugavpils TSV ir 15 darbinieki, četri no tiem ir vīrieši.  Pārbaudi, vai probācijas klients nakts laikā atrodas savā dzīvesvietā Daugavpilī, veic vīrieši, bet ne visos reģionu probācijas dienestos strādā vīrieši, tāpēc apsekot brauc arī sievietes. Mūsu darbarīks ir verificēts alkometrs, pildspalva un pārbaudes akts. Gadās, ka apsekošanas nolūkos uz to pašu adresi brauc Valsts policijas darbinieki- vīri ar ieročiem, bruņuvestēs.

A. S.: Probācijas dienesta darbinieka ierocis ir tikai prāts un iejūtība. Ja cilvēks jūt, ka mēs par viņu izrādām patiesu interesi un no visas sirds cenšamies palīdzēt, pārsvarā tas viņu noskaņo pozitīvi. Praktiski visiem mūsu darbiniekiem ir divas augstākās izglītības, jo darba specifika ir tāda, ka jābūt gan pedagogiem, gan psihologiem, gan juristiem. Svarīgākais -  māka sarunāties, ieklausīties, redzēt cilvēkā cilvēku. Neskatāmies uz to, kas ir bijis, bet mēģinām saskatīt pozitīvo potenciālu. Vajadzīga milzīga pacietība. Mūsu dienests dibināts uz Eiropas standartiem, un mēs strādājam kā Eiropā. Mēs nevaram strādāt pa vecam. Mums strikti jāievēro cilvēktiesības. Taču ne visa valsts likumdošana ir Eiropas līmenī, kur nu vēl cilvēku domāšana, tāpēc jau rodas absurdas situācijas. Mūsu darbiniekiem nav papildus sociālo garantiju, agrāk bija veselības apdrošināšana, bet to atcēla. Prokuroriem, tiesnešiem, valsts vides dienesta un dabas aizsardzības dienesta darbiniekiem, pat aktieriem tādas ir, bet mums nav. Mums nākas kontaktēties gan ar psihiski nelīdzsvarotiem, gan ar tuberkulozi  slimajiem. Un tas nebūt nav pusstundas darbs, gadās, ka sarunas ievelkas vairāku stundu garumā.

 Č.K.: Mūsu dienestam ir loti labi darba rezultāti, bet baidāmies par savu komandu, jo šeit gadījuma cilvēki strādāt nevar.  Par katru savu klientu jebkurā diennakts stundā mēs varam sniegt visu informāciju, tas ir neskatoties uz to, ka katram darbiniekam uz rokām ir ap 40 lietām, apjoms ir milzīgs.

A.S.: Mūsu morālā spriedze ir ļoti liela, darbā mēs pārdegam, bet psihologa apmeklējumu atļauties nevaram. Mūsu alga ir tāda, ka tik tikko pietiek viselementārākajām vajadzībām, bet mums, tāpat ka visiem, ir jāskolo bērni.

Probācijas dienests strādā sabiedrībai, lai mazinātu tās apdraudējumu. Katrs narkomāns piesaista sev vēl 15, mēs strādājam, lai tas tā nenotiktu. Visā pasaulē tā ir prestiža, labi apmaksāta profesija. 

-Jūs tik pārliecinoši stāstāt par savu un kolēģu darba sasniegumiem, vai tiešām izdodas palīdzēt visiem?

A. S.: Palīdzēt var tikai tam, kurš pats to vēlas. Mēs motivējam aiziet pie narkologa, un darām to tik ilgi, līdz cilvēks piekrīt. Nu kaut vai viens piemērs: mēs cīnījāmies par pusaudzi, kurš lietoja narkotikas. Tas, ka mēs strādājām ar šo puisi, vēl nebija viss. Mums bija ļoti jāpiepūlas, lai pārliecinātu mammu rakstīt iesniegumu un sūtīt zēnu uz speciālo skolu. Tagad viņš ir pabeidzis pamatskolu un iesniedzis dokumentus arodvidusskolā.  Šobrīd ģimene mums ir pateicīga, bet cik daudz pūliņu tas prasīja. Bez cilvēkmīlestības mūsu darbā neiztikt.

Č. K.: Pat ja vienam, diviem spējam palīdzēt, arī tas ir labi. Vēl viens piemērs, strādājām ar kādu puisi, kurš bija alkoholiķis un narkomāns. Viņa mamma uzstāja, lai dēlu liek cietumā- viņa vairs nespēj tikt galā ar viņu. Mēs viņu pieteicām 12 soļu Minesotas programmai, (tagad diemžēl līdzekļu trūkuma dēļ šī programma nav pieejama), un šobrīd viņš pats vada anonīmo alkoholiķu grupu, palīdz citiem.

-Kādi ir Jūsu klienti?

Č.K.: Klienti ir dažādi, arī tādi, kuri nekad nav sēdējuši, bet viņiem ir piespriesti piespiedu darbi. Viņi norīkoti darbam slimnīcās, Daugavpils universitātē, bērnudārzos, skolās, uzņēmumā „Labiekārtošana – D”. Pārsvarā viņi sodīti par braukšanu dzērumā, par kontrabandu. Visbiežāk cilvēki apzinās savu nodarījumu un piespiedu darbu noteikto laiku godīgi atstrādā sabiedrībai, bet, ja negrib, tad mēs gatavojam dokumentus tiesai, un viņiem tiek piemērota reāla brīvības atņemšana.

-Kā Jūs vērtējat šobrīd tik saasināto uzmanību ieslodzījumu vietu problēmām?

Č.K.: Līdzekļu ir tik, cik ir. Esmu daudz gadus nostrādājis cietumā un varu pateikt, ka jebkuru konfliktu jācenšas atrisināt uz vietas, ar cietuma administrācijas palīdzību. Bet ir tāda cilvēku kategorija, kuriem patīk rakstīt un sūdzēties. Viņi to darīja un darīs. Mēs taču esam ES, nevar iesēdināt, un nedomāt par to, kā ieslodzītajiem nodrošināt likumā paredzētās tiesības. Tas nav tikai cietuma administrācijas uzdevums, viņa nav vainīga pie tā, ka cietumam nepietiek līdzekļu, lai ieslodzītajiem nodrošinātu likumam atbilstošu uzturēšanu.

-Tagad arvien vairāk tiek runāts par alternatīvajiem sodiem. Kādu Jūs redzat probācijas dienesta nākotni?

Č. K.: Brīvības atņemšanai alternatīvo sodu aizvien plašāku ieviešanu, kā arī citu modernu instrumentu ieviešanu kriminālsodu sistēmā paredz Kriminālsodu politikas koncepcija. Latvijā līdz šim izveidotā probācijas sistēma ir ļoti pozitīvi novērtēta citās Eiropas valstīs. Taču, ieviešot taupības pasākumus, VPD finansējums kopš 2009. gada ir krasi samazināts un līdz ar to apturēta atsevišķu funkciju izpilde.Piemēram, līdz 2009. gadam mūsu uzskaitē bija tie, kuri savu sodu cietumā jau bija izcietuši, mēs viņiem palīdzējām atrast darbu, dzīvesvietu. Tagad šī mūsu funkcija ir iesaldēta, bet to plāno atjaunot 2014. gadā. Probācijas dienests jau tagad realizē jaunu funkciju- probācijas uzraudzība kā papildsoda veids. Ar laiku mums krietni palielināsies probācijas klientu skaits, bet tas viss prasīs papildfinansējumu.

Jūnijā mūsu divi darbinieki iesniedza atlūgumu un aizgāja uz daudz labāk apmaksātu darbu. Domāju, ja atalgojuma politikā nekas nemainīsies, aizies daudzi.

To , ka mūs augsti novērtē un iedod diplomu, protams, ir labi, bet ar to ģimeni nepabarosi.

Lidija Soldāne, D-fakti.lv