Dārgā lustīgā dzīvošana

rv.lv

Latvijā uzņem apgriezienus diskusija par Labklājības ministrijas priekšlikumu ieviest pabalstu tiem, kuri vēlēsies aizbraukt no depresīvajiem rajoniem uz turieni, kur ir darbs. Pagaidām vēl nav precizēts, vai pabalstu maksās arī tiem, kuri gribēs doties uz Angliju, Vāciju, vai tikai tiem, kuri uz Rīgu. Jā, uz Rīgu, Pierīgu un Ventspili, jo tikai šīs pilsētas pagaidām attīstās un aug par spīti valdības politikai.

Cik var spriest pēc publikācijām avīzēs un internetā, Latvijas reģionos šī iniciatīva izraisījusi negatīvu reakciju. Ar kādu vietu domājuši “Vienotības” stratēģi (neba nu Viņķele pati uz savu galvu nākusi klajā ar tādu paziņojumu), kuru partijas nostādnēs ierakstīta prioritāte — rūpes par provinci, par lauku atdzimšanu, jo lauki esot Latvijas dvēsele un latviskuma balsts.

Bet, ja tā labi padomā, nekas neparasts nav noticis. Mūsu politiķi, Rietumu draugu pazemīgie pakalpiņi, vienmēr ir rīkojušies savu kungu un sevis labā. Cik ta sen zemkopības ministrs Roze braukāja pa pagastiem, iestāstot zemniekiem, ka mazajām zemnieku saimniecībām nav nākotnes: ja tev nav 50 govju, tu neesi nekas, un nekāds valsts atbalsts tev nepienākas. Atceros, kā Viļānos tādas diskusijas reizē viena vietējā zemniece, karsti pastrīdējusies, atstāja zāli ar asarām acīs: ministrs un viņa pavadoņi stingri stāvēja savās “valstiskajās” pozīcijās — mazās saimniecības Latvijai nav vajadzīgas.

Vēl viens solis uz lauku depopulāciju bija, kad mūsu ministru prezidents un ministri nolēma, ka mazajām lauku saimniecībām nevajag piešķirt akcīzes nodokļa atlaidi. Ja tu nevari saražot no katra hektāra produkciju par 200 latiem, nekāda atlaide dīzeļdegvielai nepienākas.

Sakoduši zobus, daudzi mazie zemnieki tomēr nepadevās, brauca paši uz Krieviju vai pirka Krievijas dīzeli. Un... tika ieskaitīti kontrabandistos, kuri, kā izteicās mūsu cienījamā Āboltiņas kundze, pēc kara laika likumiem būtu nošaujami kā marodieri.

Arī šo pazemojumu Latvijas vēlētāji palaida gar ausīm, atkal atdodot savas balsis Āboltiņas kundzei un viņas vadītajai partijai. Un šī partija strikti turpina savu līniju. Darbos. Retorika gan ir mainīta: Dombrovska pārraudzībā top jau nezin kurš demogrāfijas uzlabošanas plāns; notiek valstiskas diskusijas, kā labāk ieviest sieviešu mākslīgo apaugļošanu; Imants Parādnieks šonedēļ, sasaucis visādas mācītas sievas un vīrus, rosināja diskusiju par abortu izskaušanu. Piebildīšu, ka diskusija, drusku paburbuļojusi, aizķērās aiz smagā jautājuma, vai atbildību par abortu prasīt arī no vīrieša, bez kura jaunās dzīvības aizsākums nav iespējams (un, ja prasīt, tad kā to “vainīgo” vīrieti atrast utt.). “Pavārījusies” pāris stundas, augstā komisija izklīda.

Stingras aprises nav guvis arī valdības solītais izbraukušo Latvijas iedzīvotāju mājās atgriešanas plāns. Bet ko nu par atgriešanu! Vajadzētu vismaz kaut ko darīt, lai neaizbrauktu tie, kuri te vēl palikuši un sitas kā pliki pa nātrēm, lai noturētos. Bet...

Konkrēts piemērs. Zemniekam Pēterim (Viļānu novadā) ir neliela piemājas saimniecība, 15 ha zemes, divas gotiņas un citi kustoņi, kā jau tas laukos dzīvojošai ģimenei pienākas. Ar naudu — ļoti knapi, bet produkti ir, zeme sakopta. Viņam blakus — mirušā krusttēva saimniecība. Pēteris gribētu to kopt, bet... Mantošanas tiesību noformēšana (sevišķi, ja aizgājējs testamentu nav uzrakstījis) ir garš un, galvenais, ļoti dārgs process. Kādus tik šķēršļus mūsu likumdevēji nav sabūvējuši to cilvēku ceļā, kuri godīgi grib tikt pie zemes vai lauksaimniekieka ēkām. Gan arhīvu izziņas (lai gan uz rokām bija vecā zemesgrāmata), gan notāra apstiprinājumi, gan inventarizācijas... Tā pati veco ēku inventarizācija (ko Zemes dienesta ierēdņi bieži veic pēc papīriem, sēžot kantorī pie galda) Pēterim izmaksās vairāk nekā 200 latu, notāra paraksts papīrītī — vairākus desmitus latu utt. Kur mazajam zemniekam tādu naudu ņemt? Visdrīzāk, Pēteris un viņa ģimene krusttēva zemei un ēkām atmetīs ar roku, un tā turpinās apaugt ar krūmiem, bet saimniecības ēkas sabruks. Latvijā kļūs par vienu mirušu viensētu vairāk.

Tā no šīs puses izskatās valdības skaļi reklamētie Latgales atdzimšanas, demogrāfijas veicināšanas, lauku attīstības plāni. Mēs, kaut vārgi, protestējam pret nodokļu celšanu. Bet vai kāds ir paskaitījis, cik miljonus valdības iestādes izkāš no katra iedzīvotājiem nodevu veidā? Pēdējo desmit gadu laikā vien desmitkārt cēlusies cena katram papīrītim, pēc kura mēs vēršamies valsts iestādēs: īpaši dārgi kļuvuši Valsts zemes dienesta, notāru, tiesas un citi līdzīgi pakalpojumi. Turēties pie Latvijas, pie Latvijas zemes ir ļoti dārgs prieks.

Viņķele vismaz atklāti un godīgi pateica: brauciet prom, visi depresīvajos reģionos palikušie! Mēs jums par to vēl piemaksāsim.

Kāpēc mūsu Briseles pakalpiņiem tas vajadzīgs, par to es jau rakstīju.

Māra Nizinska