Priekšsēdētāja Inga Cauņa: “Bāriņtiesas primārais uzdevums ir nevis iebaidīt vecākus, bet gan palīdzēt”

D-fakti.lv

Dzīvojam laikā, kad tiek ļoti daudz darīts un deklarēts bērnu tiesību aizstāvībai, bet tai pat laikā bieži dzirdam par to, ka vecāki kaut kādu apstākļu dēļ nevar vai negrib rūpēties par saviem bērniem. Tādos gadījumos atbildību par bērna turpmāko likteni lemj bāriņtiesa. Lai uzzinātu, kad un kādos gadījumos tas notiek, portāls D-fakti devās pie Daugavpils Bāriņtiesas priekšsēdētājas Ingas Cauņas.

 - MSL ir izsakanēja informācija, ka glābējsilītes pēc ANO pārstāvju domām ir bērnu tiesību pārkāpums, jo tiek pārkāptas bērna tiesības zināt savu izcelsmi. Kā Jūs vērtējat šādu nostāju?

- Daļēji tas tā varētu būt, bet, ja jāizvēlas starp bērna dzīvību un viņa identitāti, es noteikti izvēlēšos dzīvību. Svarīgi, lai bērns paliktu dzīvs, bet pēc tam var sākt domāt, kā šo problēmu atrisināt. Pieredze rāda, ka arvien vairāk vecāku saviem adoptētajiem bērniem pastāsta par to, kas viņi ir. Protams,ir arī tādi, kas to nedara, taču psihologi iesaka atklāt patiesību. Esmu par to, lai bērnam pateiktu, bet, kurā mirklī tas jādara, tas katrā gadījumā jāizvērtē atsevišķi.

- Sakiet, kāpēc maznodrošinātās ģimenes tik kūtri izmanto savas tiesības un nesūta bērnus uz internātskolām, kur valsts apmaksā viņu uzturēšanos un četrreizējo ēdināšanu?

- Mums nav tiesību nevienam vecākam norādīt, kurā skolā bērnus sūtīt. Bērniem no maznodrošinātajām ģimenēm visās skolās tiek piešķirtas brīvpusdienas, tā, protams, nav četrreizēja ēdināšana. Mēs vecākiem varam tikai ieteikt. Bet katra pašvaldība jau cīnās par saviem bērniem, un meklē iespēju palīdzēt trūcīgajām ģimenēm, kuras skolo bērnus.

-Kādā situācijā ir bērni, kuru vecāki devušies peļņā uz ārzemēm?

-Jāsaka, pēdējo divu gadu laikā situācija nav nedz uzlabojusies, nedz pasliktinājusies. Vecāki, pirms brauc uz ārzemēm, oficiāli bērnu nodot aprūpē kādai personai, visbiežāk tie ir radinieki. Mēs pārbaudām, kā šiem bērniem klājas. Aizbraukušie vecāki parasti uztur ciešus kontaktus ar saviem bērniem, sazinās, brauc apraudzīt, ņem uz laiku pie sevis, sūta naudu iztikai. Šī situācija parasti netiek ļaunprātīgi izmantota. Bet ja tā nenotiek, tad bāriņtiesai jāsāk lietas virzība par aprūpes tiesību atņemšanu vecākiem. Ja vecāki aizbrauc uz ārzemēm un nenoformē pilnvaru bērna nodošanai citas personas aprūpē, mēs par to par to uzzinām no bērnudārziem un skolām. Vecāki nevar atrunāties ar to, ka viņi nav zinājuši kārtību, kādā tas ir jādara. Un tad, kad iejaucas bāriņtiesa, viņi parasti sarosās un veic visas nepieciešamās darbības, lai nodrošinātu bērnam likumisko pārstāvi Latvijā. Gadījumā, ja tas nenotiek, tad bāriņtiesa uzsāk administratīvo procesu par bērna aprūpes tiesību atņemšanu vecākiem un bērnam tiek nodrošināta ārpusģimenes aprūpe.

-Tagad bērni ir ļoti labi informēti pas savām tiesībām. Viņi arī zina, kur meklēt palīdzību. Kā Jūs izvērtējat, cik pamatotas ir bērnu sūdzības?

-Protams, mēs pārbaudām katru gadījumu, un mūsu darbinieki ir profesionāļi, kuri ir spējīgi izvērtēt, vai bērna sūdzība ir pamatota, vai tā ir tikai niķis. Pēc mājas vizītes jau ir skaidrs, kādos apstākļos dzīvo bērns, vai viņš ir paēdis, apģērbts. Bet lai atrisinātu radušos psiholoģisko konfliktu starp bērnu un vecākiem, parasti bērnu kopā ar vecākiem aicinām pie psihologa, kurš palīdz atrisināt problēmas, ar kurām līdz šim ģimene nevarēja tikt galā. Bērniem atgādinām, ka viņiem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi.

-Kā Jūs uzzināt par grūtdieņiem, kā  ievācat informāciju?

-Pastāv cieša sadarbība ar skolām un bērnudārziem, kā arī Sociālo lietu pārvalde ir mūsu tuvākais partneris. Par nelabvēlīgu situāciju ģimenē ar bērniem informē arī kaimiņi, pārsvarā pamatoti. Bāriņtiesa, piesaistot citus speciālistus, vērtē, cik pamatota ir bijusi saņemtā informācija, vai bērna turpmākā atrašanās ģimenē var apdraudēt viņa pilnvērtīgo attīstību. Ir gadījumi, kad bērns atrodas veselībai un dzīvībai bīstamos apstākļos, un tad viņš nekavējoties tiek paņemts no ģimenes un nogādāts drošos apstākļos. Bet ir arī nepamatotas „labvēlīgo” kaimiņu sūdzības. Veicot pārbaudi bērna dzīvesvietā, konstatējam, kādos apstākļos bērns dzīvo. Piemēram, ienākusi informācija, kurā apgalvots, ka bērnus nebaro, tie klīst nepieskatīti. Atnākot uz ģimeni redzam, ka bērnam ir normāli dzīves apstākļi: ledusskapī ir ēdamais, bērni ir apaļiem vaidziņiem, kopā ar mammu lasa grāmatu. Tas ir visvēlamākais variants. Biežāk informācija ir pamatota, tad mūsu primārais uzdevums ir nevis iebaidīt vecākus, bet gan censties palīdzēt. Gadās taču, ka vecāki ir apjukuši, viņi nezina, kur iet sarežģītā situācijā, kam lūgt palīdzību. Tad mēs viņus virzām, palīdzam, pārbaudām, kā viņiem veicas. Un rezultāts  iepriecina - bērna dzīves apstākļi uzlabojas. Un tikai gadījumā, ja vecāki turpina ignorēt bērna tiesības uz normāliem dzīves apstākļiem un attīstību, esam spiesti bērnu no ģimenes paņemt.

-Jūsu darbs saistīts ar paaugstinātu morālo spriedzi, vai varbūt izdodas no tās norobežoties?

- Psiholoģiski strādāt ir ļoti grūti. Norobežoties nesanāk, jo uzskatu, ka tad darbs tiks paveikts formāli, bet mēs taču strādājam ar bērniem, un tur vienaldzīgo nedrīkst būt. Bāriņtiesas darbiniekiem un viņu ģimenes locekļiem ir draudēts ar fizisku izrēķināšanos, neesam pasargāti no suņu kodumiem. Ejot uz ģimeni, nekad nezinām, ar ko šis gājiens var beigties. Tomēr, neskatoties uz negatīvo, bāriņtiesas darbā ir daudz pozitīvu lietu, par ko ir patiess prieks un gandarījums. Ir vasara – brīvlaiku un atvaļinājumu laiks. Novēlu visām ģimenēm un bērniem labi pavadīt brīvo laiku- doties izbraucienos, lasīt ogas un sēnes, makšķerēt, peldēties, bet neaizmirst par drošību!

Lidija Soldāne, D-fakti.lv