Aleksandrs Mačanovskis: „Man latgaliešu valoda patīk, un tur nav nekādas politikas”

D-fakti.lv

Šis jaunais cilvēks ar savu interesi un pietāti pret latgaliešu valodu un kultūru ir apbrīnas uu uzslavas vērts. Liekas, viņš dara tikai to, kas būtu jādara katram, kurš dzīvo Latgalē – mācās runāt latgaliski. Bet mēs taču zinām, kā ir īstenībā - tādi kā viņš ir nevis norma, bet izņēmums. Saruna ar Aleksandru notiek diezgan raitā latgaliešu valodā.

- Aleksandr, kur Jūs mācījāties?

- Esmu mācījies Daugavpils Cietokšņa 2. pamatskolā, pēc tam Daugavpils 3. vidusskolā. Pabeidzu Rīgas Politehnisko institūtu, mans darbības lauciņš ir automātika un elektrība. Strādāju Latvenergo par dispečeri.

- Kāpēc Jums tāda interese par latgalisko?

- Kaut gan no mammas puses mani radinieki ir krievi, bet no tēva puses - latgalieši, interese par latgalisko parādījās salīdzinoši nesen.
Sākumā mācījos, protams, latviski, bet latgaliskais sāka interesēt arvien vairāk. Ar Latgales vēsturi saistītā literatūra arī vairāk pieejama latgaliešu valodā. Tā pamazām sāku mācīties arī valodu. Man tā šķiet ļoti melodiska un sirdij nez kāpēc ļoti tīkama. Žēl, ka es ikdienā nevaru runāt latgaliski tik, cik gribētos. Izmantoju izdevību un ar saviem kolēģiem no Ludzas, Krāslavas, Preiļiem un Rēzeknes runāju latgaliski. Ļoti uzmanīgi klausos viņu valodā – katram tā ir atšķirīga, bet pa savam skaista.
Man grūti noticēt, ka latvieši latgaliešu valodu nesaprot, manuprāt, mazliet tikai jāpiepūlas, un tā lieta aizies. Šķiet, ka tas nāk no 19. gadsimta, kad tā latviešu augstprātība izpaudās, par to var izlasīt Trasūna darbos. Domāju, ka tieši latgaliešu valoda ir latviešu valodas pamatā. Nu kā var pateikt, ka tā ir nepareizā latviešu valoda? Ja šajā valodā runā mana māte, tad valoda nevar būt nepareiza. Uzskatu par lielu problēmu, ka pret latgaliešu valodu nav cieņas. Kāpēc nevienā Daugavpils portālā nav neviena teksta latgaliski? Esam taču Latgalē! Domāju, ka paši latgalieši pārāk maz iestājas par savu valodu un kultūru, maz to popularizē un aktivizē. Man tā valoda patīk, un tur nav nekādas politikas.

- Kā ģimene vērtē Jūsu interesi par latgalisko?

- Ģimenē runājam krieviski, tā ir iegājies. Dēlam, kurš mācās Krievu licejā, arī ir parādījusies interese par latgalisko. Esmu par to gandarīts. Ļoti nožēloju, ka manam dēlam nav iespējas skolā mācīties latgaliešu valodu. Uzskatu, ka tiem, kuri to vēlas, tie, kuriem tā ir dzimtā valoda, jābūt iespējai to mācīties skolā.

- Kā Jūs mācāties latgaliešu valodu, Jums taču nav latgaliskās vides?

- Es valodu sāku apgūt teorētiski, ar Lidijas Leikumas mācību grāmatas “Vasals!” palīdzību. Pateicoties šai grāmatai, es runāju latgaliski. Pateicību parādā esmu arī Latgales studentu centram un Vitai Briškai, kura daudz darījusi manā labā.
Izmantoju visas pieejamās gramatikas grāmatas latgaliešu valodā, vārdnīcas. Lasu daudz vēsturisku tekstu latgaliski. Man nav problēmu ar lasītprasmi, pilnībā saprotu runāto, grūtāk ir ar rakstīšanu un runāšanu. Būtu vairāk iespēju runāt latgaliski, tā lieta ietu vieglāk, bet diemžēl tādas nav. Cenšos apmeklēt visus pasākumus, kas notiek latgaliešu valodā. Klausos Broņislava Spridzāna radiopārraides. Lai cik grāmatā būtu labi sarakstīts, dzīvā valoda dod daudz vairāk. Vislabāk būtu ar babiņu parunāt latgaliski, bet diemžēl viņas jau nav. Tad, kad es to varēju darīt, es šo iespēju neizmantoju.

- Kuri latgalieši, Jūsuprāt, ir pelnījuši atzinību?

-Par īstu Latgales tēvu uzskatu Miķeli Bukšu, kurš, pat būdams trimdā, no darba brīvajā laikā rakstīja savus pētījumus par Latgali. Pateicoties viņam, par latgalisko šodien var runāt akadēmiskā līmenī. Ja ne viņa, daudz kas būtu zudis.

- Kā Jūs raksturotu latgaliešus, kādi tie ir?

-Latgalieši cenšas dzīvi nesarežģīt, uztvert visu viegli. Piemēram, viņi ar mani labprātāk runā krievu valodā, tā ir vienkāršāk, kaut gan es lūdzu, lai runā latgaliski. Apbrīnoju viņu prasmi svinēt svētkus. Tie vienmēr ir izdevušies. Un man ir strikta pārliecība – nav labu vai sliktu tautību, katra tauta ir apbrīnas vērta.

Lidija Soldāne, D-fakti.lv