Ai, mōte Latgola...

rv.lv

Pagājusī nedēļa Latvijas un Latgales dzīvē bagāta ar dažnedažādiem saietiem, sapulcēm, prezentācijām. Arī ar svētkiem un festivāliem. No malas paskatīties — forši dzīvojam. Īpaši gandarīti politiķi, jo viņus sajūsmina Latvijai un Dombrovska valdībai veltītās uzslavas no pašas Starptautiskā Valūtas fonda vadītājas Kristīnes Lagārdas mutes. Ieradusies Latvijā, viņa gandrīz vai Dombrovska vārdiem runāja par to, ka Latvijā krīze pārvarēta, un vispār Latvija — tas ir veiksmes stāsts.

Interesanti, vai Starptautiskā fonda vadītāja teiktu tos pašus komplimentus, ja konference ar viņas piedalīšanos notiktu nevis Rīgā, apzeltītajā, dārgām gleznām rotātajā Biržas muzeja zālē, bet, teiksim, Kantinieku pagasta Svečovkā vai Margučos, kur palikušas vien pāris dzīvas mājas. Kaut ne tik sen tur bija biezi apdzīvots centrs. Nu mājas gan te, gan citos Latgales ciemos zālē un brikšņos ieaugušas.

Cik pavisam Latgalē tādu izmirušu māju, neviens tā pa īstam nav skaitījis. Arī aizaugušu tīrumu ļoti daudz. Nedaudz sakoptāka izskatās teritorija, ko nopirkuši skandināvi. Par lētu naudu sapirkuši un ar mežiem apstādījuši. Nav gan īsti zināms, kas šos mežus kops. Zviedri uz šejieni nebrauks, vietējie no anglijām un īrijām diez vai atgriezīsies. Tātad būs vien zviedriem jāmeklē tumšādaināki gastarbeiteri. Par to šodien ar trauksmi aizvien skaļāk runā neatkarīgie ekonomisti un demogrāfi.

Un lai kā Latviju slavētu SVF vadītāja, mēs, te vēl palikušie, zinām — krīze nav pārvarēta, jo pati galvenā bagātība turpina samazināties, jaunie ļaudis darba meklējumos aizvien vēl brauc prom no dzimtenes. Otrdien vakarā “TV5” kanālā žurnālists Mamikins iztaujāja kādu jaunu rēzeknieti, kurš gribēja braukt uz Vāciju, viņam tur ticis solīts darbs kādā jaunceltnē. Diemžēl vervētāju blēžu kantoris naudu no strādātgribētājiem savācis un izgaisis kā migla jūnija rītā. Par blēžiem īpaši nebrīnīsimies, tādi bijuši vienmēr, visos laikos. Sāpīgi bija klausīties par to, ar kādu vienaldzību valsts iestādes — policija, tiesībsargi, ministrijas uzņēma apkrāpto jauniešu sūdzības. Neviens pat pirkstu nepakustināja, lai palīdzētu cietušajiem, lai noķertu un sodītu krāpniekus. Latvijas cilvēki savā valstī ir pilnīgi neaizsargāti.

Diemžēl tādu brīvu Latviju esam šajos 20 gados uzcēluši. Esam izveidojuši valsti, kur ierēdņiem, lieliem un maziem, nav ne pienākuma apziņa, ne atbildības sajūtas pret pavalstniekiem. Un vai vispār varam saukt par savējo valsti, kas dzen trimdā stiprus, gudrus un jaunus cilvēkus? Nu kāpēc rēzeknietim jābrauc celt slimnīcu Vācijā, ja te, savā dzimtajā pusē, jaunceltņu papilnam. Rēzeknē vien tiek celti vairāki miljonus vērti objekti. Kāpēc tad te nav solīto darbvietu? Patiesību sakot, vieta varbūt arī atrastos, bet kurš jauns, spēcīgs cilvēks gribēs vergot par 50 latiem mēnesī? Vairāk nemaksā, droši vien tāpēc, ka naudas nav. Kur tā izčibējusi?

Un nav mums Latvijā tādu iestāžu, kas kontrolētu un negodīgos sodītu. Nevienam negribas ne iedziļināties, ne pētīt, ne skaitīt. Atbrauc ministrenes, uzmauc galvā baltu ķiveri, paklausās vietējo gudrīšu pasakas un aizbrauc apmierinātas. Jo, lūk, viņas Latgales glābšanas vārdā nesušas tādu upuri — bradājot pa jaunceltnēm, apskādējušas savas augstpapēžu kurpes.

“Ne jau gaismas pilis Rīgā un Rēzeknē jābūvē, bet gan rūpnīcas. Valstij jārada darbavietas,” pārliecināts uzņēmējs un biedrības “Enerģija tautai” priekšsēdis Viktors Lelis. “Mums ir ne tikai ekonomiskā krīze,” viņš saka. “Un tā nemaz nav pārvarēta. Mums ir demogrāfiskā krīze, sociālā krīze, valsts pārvaldes krīze. Latvijas pamatkļūda ir tā, ka mūsu valdības izvēlējušās neoliberālā jeb mežonīgā brīvā tirgus politiku, cerot, ka brīvais tirgus visu sakārtos un darba vietas radīsies pašas no sevis. Diemžēl tā tas nav un nebūs, esam nonākuši strupceļā un nezinām, kā tikt no tā ārā,” saka uzņēmējs.

Nezinām un izeju arī nemeklējam. Patiesību sakot, nav, kas meklē. Jaunie, darbīgie, gudrie aizbraukuši un turpina emigrēt, tie, kuri nepārtraukti 20 gadus pie varas, ir aptaukojušies un, laiskodamies valdības struktūrās, tikai izliekas, ka meklē līdzekļus Latvijas vai Latgales glābšanai (patiesībā daudziem politiķiem jādomā, kā nobēdzināt sazagto). Cik dažādu Latgales glābšanas plānu jau izstrādājusi, piemēram, Sprūdža ministrija. Sarosījušies “Vienotībai” pietuvinātie un apmīļotie Latgales pārstāvji Rīgā. Tieši viņi kārtējo reizi aktualizējuši latgaliešu rakstības jautājumus, rīko plenērus, sapulces, apspriedes, lai pieņemtu lēmumu, kā nu mēs turpmāk rakstīsim vārdu mōte: pa vecam, vai muote, kā izgudrojusi viena, sen vairs ne latgaliete, rīdziniece Leikuma. Šī jautājuma apspriešanai aizvadītajā nedēļā Rīgas kungi un kundzes pat sanāksmi bija sarīkojuši Vārkavā. Slepenu sanāksmi. Ar izlasītu publiku. Nelojālos, kā arī žurnālistus ministru kundzes un viņu padomnieki nebija aicinājuši. Paši savā sulā pavārījās, ievelkot valdības Latgales glābšanas plānā vēl vienu treknu ķeksīti: izdarīts.

Ai, mōte Latgola! Tā, lūk, izskatās tā tevis glābšana.

Māra Nizinska, Rēzeknes Vēstis