Eleonora Grauda: „Es visu laiku domāju, ka tas ir sapnis, vajag tikai iekniebt, un murgs pāries”

D-fakti.lv

1941. gada 14. jūnija deportāciju rezultātā cieta 15425 Latvijas iedzīvotāji (latvieši, ebreji, krievi, poļi), tajā skaitā 3750 bērni vecumā līdz 16 gadiem. Arī Eleonora Grauda (Zapāne) bija starp tiem, kuriem nācās kāpt aizrestotajā vagonā un doties neziņā...

Ziņu portāls D-fakti.lv  ciemojās pie šīs sirmās un ļoti labsirdīgās kundzes, kura, bieži vien asarām aizplīvurotu skatu, vēstīja mums par to laiku,  kad viņai bija tikai piecpadsmit, bet  māsiņai nule kā palicis gadiņš.

- Pastāstiet, kādas ir pirmās atmiņas par šo traģisko dienu.

- Garš mūžs nodzīvots, daudz kas aizmirsies, bet tā diena, 1941. gada 14. jūnijs, atmiņā ir palikusi  kā vistraģiskākā.  Tas bija sestdienas rīts, ap sešiem no rīta, vecāki jau bija piecēlušies, bet mēs ar māsiņu, kurai nesen bija palicis gadiņš, vēl gulējām. Pamodos no tā, ka mūsu istabā ienāca tētis ar kādu svešu vīrieti. Svešais pavēlēja celties, es  piecālos, paps sēdēja.  Vīrietis liek man  parādīt māju, un es vedu viņu, rādu. Kad atnākam atpakaļ, redzu, ka mamma krauj kaut kādā maisā drēbes un ļoti raud. Ak, kungs, kas noticis, nesaprotu! Mūs ved projām! Uz kurieni? Neko nesaprotu. Mamma turpina maisā likt mantas, tētis saka, lai neliek, jo mums tagad neko vairs nevajadzēšot. Bet vīrietis, kurš bija atbraucis, mudina  -  ņemiet pēc iespējas vairāk. Visi apģērbāmies un sēdāmies mašīnā – tētis, mamma, mazā māsiņa un es. Aizbraucām līdz kaimiņiem, arī tur savāca ģimeni, kurā bija trīs mazi bērni.

- Kā notikumi risinājās tālāk?

- Atbraucām uz Rēzekni, te pēkšņi paziņo, ka tēvu no mums atdala, māte atkal raud un izmisīgi maisā cenšas atrast tēvam domātās mantas. Vēlāk izrādījās, ka šajā šausmu brīdī viņa mantas bija sajaukusi, un tēvam bija ielikusi dažas bērnu drēbītes. Sākām atvadīties. Vēl tagad redzu, kā tēvs mazo māšeli spiež sev klāt. It kā juta, ka redz viņu pēdējo reizi. Arī mazā māsiņa, kā nu prazdama, pēc tam vēl ilgi, arī vagonā, māj tētim atā, atā. Ja mēs būtu zinājuši, ka mūs izšķirs, mēs mazo māsiņu kaut kādā veidā mēģinātu atstāt radiniekiem, jo es redzēju, kā viena ģimene pa logu kaut kam atdeva mazu bērnu.

- Kāds bija Jūsu ceļš uz Sibīriju?

 -Vagons bija pārpildīts, mēs izvietojāmies pie kaut kādas kastes, kura vēlāk izrādījās par tualeti. Uz turieni tad viss vagons visu garo ceļu nāca kārtot savas dabiskās vajadzības. Māsiņa raudāja, visu laiku prasīja ūdi, ūdi – tas ir dzert- , bet ūdens nebija. Tad pa vagona logu bāzām ārā traukus un vācām lietus ūdeni, to tad arī dzērām. Māsiņa saslima, sākās zarnu infekcija. Es visu laiku nevarēju noticēt šīm šausmām, domāju, ka tas viss ir sapnis, vajag tikai iekniebt, un es pamodīšos no šī murga. Kniebu, sāpēja, bet murgs nepārgāja.

Pa ceļam mēs arī uzzinājām, ka sācies karš. Domājām, ka sūtīs atpakaļ, bet nekā.

- Kā Jūs sagaidīja Sibīrija?

-Atbruacām līdz Dzeržinskai, tur jau mūs kā vergu tirgū gaidīja. Sākumā, protams, paņēma tos spēcīgākos, mēs ar mammu un mazo māsiņu nebijām īpaši vajadzīgas. Bet vēlāk paņēma arī mūs, atveda uz neapdzīvotu māju. Atceros, kad tikko bijām atbraukušas, teica, kam neesot maizes, lai nāk pakaļ, bet mēs, naivās, teicām, ka mums pagaidām vēl ir. Vietējie teica, ka mēs esot trakas, ja dod, tad ir jāiet un jāņem. Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad mums kaut ko iedeva. Vēlāk mainījām drēbes pret iztiku. Māsiņa tā arī neatveseļojās, jūlija sākumā viņa nomira. Māmiņa bija izmisumā, negribēja dzīvot, bet es, savukārt, raudāju, jo baidījos palikt bez māmiņas.

Vēlāk mūs sūtīja vēl tālāk uz ziemeļiem . Braucām pa Jeņiseju pārpildītā kuģī. Pabraucām garām Igorkai, tur līdz Karaul. Pirmo reizi ieraudzīju vīrieti, saģērbtu briežādas kažokos. Teica, ka tas esot samojeds, es domāju, ka tas, kurš ēd cilvēkus. Nobijos. Tālāk gājām kājām uz Gaļičihu. Tur strādājām zivju sālītavā. Sāls rokas bija izēdusi jēlas. Tad mani paņēma pieskatīt priekšnieka divus bērnus, jo viņa sieva gulēja slimnīcā.

Pēc tam gāju uz zemledus zveju – cirtām āliņģus un zem ledus laidām tīklus. Šausmīgi sala rokas, strādājām internacionālaja brigādē: lietuvietis, somiete un es. Atceros vislielāko zivi – 69 kilogrami smaga.

Mamma salima, vajadzēja vest viņu uz Dudinkas slimnīcu, bet tam bija vajadzīgas atļaujas, tās mēs kaut kādā veidā dabūjām. Tur dzīvoja viena mūsu paziņa, pateicoties viņai, mēs iekārtojāmies. Mammai  veica operāciju, un paldies Dievam, viņa atlaba.

- Vai dzimteni bieži atcerējāties, vai cerējāt atgriezties?

- Pa radio tvērām jebkuru ziņu, jebkuru dziesmu, kas skanēja latviski. Es iekārtojos darbā slimnīcā, man uzticējās. Gāja laiks. Satiku savu nākamo vīru, apprecējāmies.Visu laiku domājām par to, ka jāatgiežas dzimtenē. Beidzot, 1959. gadā, kad jau bija piedzimuši mani puikas Juris un Edvīns, mēs bijām sapelnījuši tik daudz naudas, lai varētu doties mājās. Bet neviens mūs šeit negaidīja. Atbraucām uz Daugavpili, jo teica, ka šeit esot darbs. Par sakrāto naudu bijām spējīgi nopirkt puspabeigtu mājiņu Grīvā. Vairāk gan mums nekā nebija, ne iztikas, ne naudas. Pilsētā bija šausmīgs bezdarbs. Ar lielām grūtībām, pateicoties paziņām, darbu atrada vīrs. Mēs atbaraucām novembrī, bet tikai februārī darbu izdevās dabūt man. Tur tad es nosrādāju līdz pat pensijai.

Kādu reizi, braucot uz dzimto pusi uz Kapusvētkiem, pa autobusa logu laikam pārāk uzkrītoši skatījos uz savām bijušajām mājām. Blakus sēdošā sieviete to ievēroja, un pateica, ka tā ir viņas draugu māja, bet es viņai atbildēju, ka tā kādreiz bija mana māja. Uz ko sieviete atteica, ka nevarot būt, jo viņas draugi tur dzīvojot ļoti, ļoti sen, uzreiz pēc kara. Tad man nācās atbildēt, ka es tur dzīvoju nu ļoti, ļoti, ļoti sen, vēl pirms kara. Sieviete laikam saprata, un vairāk neteica ne vārda.

-Jūs tik daudz esat izcietusi, vai ir palicis aizvainojums?

-Nē, aizvainojuma nav nekāda. Viss sliktais ir kaut kā piemirsies. Visvairāk sāp izšķiršana ar tēti, es pat viņa kapa vietu nezinu. Vēlāk mammai viens vīrietis, kas bija kopā ar tēti, stāstījis, ka viņus šausmīgi mocījis bads. Tētis jau tā plānajā zupā esot ūdeni lējis, lai tās būtu vairāk. Viņš ir saslimis un nomiris, iemests bedrē kopā ar vēl septiņiem cilvēkiem, un aprakts. Mēs nezinām, kur atrodas viņa kaps. Bet uz Sibīriju es gribētu aizbraukt paskatīties. Atceros cilvēkus, kuri smagajos brīžos ir palīdzējuši – gan tur, Krievijā, gan šeit, Latvijā. Ar vairākiem ilgu laiku sarakstījāmies. Divas sievietes no Sibīrijas bija pat pie manis atbraukušas ciemos.

- Par ko visvairāk šodien sāp sirds?

-Tas, ka mūsu zeme paliek tukša, jaunie aizbrauc, tas nav labi, tā nedrīkst būt.

-Ko novēlēsiet portāla D-fakti.lv lasītājiem?

-Nebūsim tik briesmīgi kritizētāji, vairāk darīsim paši. Lai visus Dieviņš žēlo, lai mūsu zemīte nepaliek tukša!

Lidija Soldāne, D-fakti.lv