Vēsturnieks Henrihs Soms: “Daugavpils jau no paša sākuma latgaliešiem nebija pievilcīga”

Publicitātes foto

Daugavpils svētku priekšvakarā ziņu portāls D-fakti.lv uz sarunu aicināja vēstures doktoru, asociēto profesoru, DU pasniedzēju, Latgales Pētniecības institūta direktoru, datu bāzes “Latgales dati” dibinātāju un vadītāju Henrihu Somu – cilvēku, kurš Daugavpilī notiekošo vērtē ne vien ar emocijām un personisko pieredzi, bet balsta to uz faktiem un izpēti.

Kas ir pirmais, kas nāk prātā, domājot par Daugavpili?

Ir jau ierasts dzirdēt, ka Daugavpils bagātība ir tās daudznacionālais sastāvs. Bieži domāju par to, kā tad tā bieži deklarētā bagātība izpaužas? Daudznacionālais sastāvs – tā vispirms ir etniskā konkurence, un tā daudz ko aizskalo, jo tā ir sacensība, bet jebkurā sacensībā ir arī uzvarētāji un zaudētāji. Bet konkurencei ir arī savs labums – mēs definējam savas idejas, precizējam tās precīzāk un konkrētām. Un tā konkurences apstākļos rodas tas labākais. Spilgts piemērs tam – ebreji. Asā konkurence ebreju kopienas iekšienē, asa konkurence ārpus tās. Rezultātā, cik daudz izcilu ebreju nāk no Daugavpils! Bez jau plaši pazīstamajiem var minēt arī mazāk zināmos - Izraēlas izlūkdienesta dibinātājs (labākais izlūkdienests pasaulē MOSSAD) ir daugavpilietis. Tas ir tikai vienas etniskās kopienas dzīves piemērs. Taču katra nacionālā kopiena savu dzīvi konkurences apstākļos organizē, balstoties uz saviem resursiem. Domāju, ka tautība labi jūtas tad, ja ir sakārtota kopienas iekšējā dzīve. Tamdēļ jau biedrības ir vajadzīgas.

Daugavpils, kā zināms, atrodas Latgalē. Bet ir paradokss – latgaliešu Daugavpilī procentuāli ir maz. Kā tas var būt, ka pamatnācijas iedzīvotāju šeit ir tik maz?

Kas pēc definīcijas ir latgalietis? Vietējais iedzīvotājs , kurš ir katolis, un kurš zina latgaliešu valodu. 1772. gadā, kad Latgali pievienoja Krievijas impērijai, notika tautas skaitīšana, kura uzrādīja, ka vairāk par 90% impērijai pievienoto iedzīvotāju ir katoļi. Ko tas nozīmē? Vien to, ka gandrīz visi šie 90% bija latgalieši, jo poļu bija maz, mums nav zināms par poļu iedzīvotāju masveida nometināšanu Latgalē. Lielais tautu sajukums sākās līdz ar cietokšņa, dzelzceļa būvniecību un dzimtbūšanas atcelšanu . Latgalieši, kā mēs zinām, ir zemnieku tauta. Un tā celtniecības darbos varēja piedalīties vien kā melnstrādnieki, arī tirgoties latgalieši negribēja, jo uzskatīja, ka tirgošanās ir sava veida krāpniecība, Dieva nosodīts darbs. Tāpēc viņi dzīvoja pēc sev pieņemamiem likumiem – apstrādāja zemi un audzināja pulka bērnu, no kuriem viens parasti mācījās par baznīckungu. Daugavpils jau no paša sākuma latgaliešiem nebija pievilcīga, viņi labāk brauca garām Daugavpilij uz Pēterpili, un tur veidoja savu kopienu ar skolām, biedrībām.

Saimnieciskās izaugsmes gados 19.gs. otrajā pusē Daugavpilī ienāca daudz baltkrievu, viņi bija labi amatnieki un nebija tik bagāti, kā pilsētas elite, tāpēc necēla mājas pilsētas centrā, bet gan Jaunās un Vecās forštates rajonā. Pašlaik mani sajūsmina tas skats, kas paveras, braucot pa renovētajām ielām uz Jaunbūvi – neviens pilsētas rajons savā neatkārtojamībā nevar sacensties ar šīm mājām.

Kā Jūs raksturotu daugavpiliešus?

Par visiem nemāku teikt, bet latgalieši šeit ir īpaša rūdījuma cilvēki, viņiem piemīt īpaša gudrība – neskriet ar pieri sienā. To ir iemācījusi dzīve. Laikam tāpēc, ka pats esmu latgalietis, man ļoti patīk Igaunijas eksprezidenta Lenarda Meri saprātīgais izteikums, ka mēs varam stāvēt kā priedes, un vējš mūs nolauzīs, bet mēs varam skaisti viļņoties kā rudzu lauks... Izdzīvos tas, kurš spēj pielāgoties. Laikam tāpēc latgalieši vēl šodien eksistē kā tauta.

Jūs esat izveidojis Latgales datu reģistru. Sakiet, kāpēc Jums tas vajadzīgs? Varbūt izdosiet arī grāmatu?

Tā ir novadpētnieciska datu bāze (http://latgalesdati.du.lv/), un mans mērķis, lai tā nebūtu tikai informatīva, bet arī pētnieciska. Pavisam drīz tai klāt nāks ilustratīvais materiāls. Tādas datu bāzes nav ne Kurzemē, ne Vidzemē, gribu , lai par manu novadu runā modernā tehnoloģiju valodā. Mēs esam pieraduši, ka internets ir neaptverams plašums, bet man tas ļauj no kripatiņām savākt vēsturi. Datu bāzē ir ap 7500 personu un 4500 notikumu. Grāmatu izdot neplānoju, jo tas ir pārāk apjomīgs darbs.

Ko novēlēsiet Daugavpilij dzimšanas dienā?

Lai tās iedzīvotāji reāli saprastu, ko nozīmē mūsu daudznacionālā bagātība, lai mēs to reāli varam izmantot, nevis tikai deklarēt no tribīnes. Viens par otru zinātu daudz vairāk, un, galvenais, saprastu, ka katra nācija ir vērtība, arī tā, kura nav skaitliski liela.

Lidija Soldāne, D-fakti.lv