Valentīns Lukaševičs: „Daugavpils distancējas no latgaliskā, man to grūti saprast”

lakuga.lv

Latgaliešu ailinīks (dzejnieks), literatūrzinātnieks, latgaliešu postmodernās literatūras aizsācējs, Latvijas Rakstnieku savienības biedrs, dzimis un uzaudzis Rēzeknes rajonā, ieguvis doktora grādu filoloģijā, nu jau 20 gadus strādā par literatūras pasniedzēju Daugavpils Universitātē. No šiem ievadvārdiem vien daudzi lasītāji jau būs sapratuši, ka šoreiz ziņu portāla D-fakti.lv viesis ir Valentīns Lukaševičs.

- Daudzi latgalieši Jūs ar lepnumu sauc par mysu Vaļuku, un šī atzinība droši vien ir par pamatu tam, ka nu jau vairākas reizes pēc kārtas esat saņēmis Latgales galveno Boņuka Gada balvu. Kā Jūs vērtējat šo atzinības zīmi?

- Melotu, ja teiktu, ka tā man ir vienaldzīga, izturos pret to ar cieņu. Ir taču patīkami, ja tevi pamana, tavu darbu atzīst. Saprotu, ka neesmu vienīgais, kam pienākas atzinība, bet šāda veida balvu piešķiršanas procedūra visā pasaulē ir līdzīga. Vai nu tu nominācijai piesakies pats, vai tevi kāds piesaka. Un tad komisija vērtē. Nav jau tā, ka komisijas locekļi cauru gadu sekotu visam, kas notiek tajā jomā – viņi izvērtē tikai to, kas viņiem iesniegts. Ja mūsdienu cilvēks pats nenodarbojas ar publiskajām attiecībām un nedomā, kā sev pievērst uzmanību, tad viņš viegli var palikt arī neievērots. Taču rakstniekam būtu jārada darbi, nevis reklāmas "skandāli". Tādēļ latgalieši rīkojas kā XIX gadsimtā – raksta savus darbus un nelauza galvu par PR akcijām. Ne pārāk man patīk arī tā “oskarizācijas” procedūra, bet pagaidām nekas savādāks un labāks nav izdomāts.

- Jūs nenogurstoši strādājat, lai saglabātu un attīstītu latgaliešu kultūru un valodu. Kā Jūs vērtējat latgaliešu valodas nākotnes izredzes?

- Latgaliskā mutvārdu forma ir saglabājusies lieliski. Runātprasmi iemāca jau ģimenē, un mums ir Uškāni, Baltacis, Spridzāns un daudzi citi talantīgi dziedātāji un runātāji, pateicoties kuriem latgaliešu valodas mutvārdu forma tiek popularizēta. Bet mums ir problēmas ar rakstīšanu. Pašlaik ir tikai kādi četrdesmit cilvēki, kuri pareizi un raiti raksta latgaliski. Bet lielākā mūsu tautas daļa rakstīt nemāk, jo to neviens nav mācījis. Un līdz ar to rodas mūsu lielākā sāpe – mums trūkst daiļliteratūras latgaliski. Bet bez tās, vien dejojot un dziedot, pilnvērtīgu valodu un kultūru saglabāt nevar. Neviļus jāatceras Jaunlatviešu kustība, kura kādreiz iestājās par latviešu valodas rakstveida formas attīstību un popularizēšanu, jo jaunlatvieši saprata – bez daiļliteratūras nevar pilnvērtīgi attīstīties ne vien valoda, bet arī tautas kultūra. Mums nav vajadzīga lietvedība latgaliski, tāpat kā, es domāju, Latvijā tā nav vajadzīga nedz  poļiem, nedz ebrejiem, nedz visu citu nāciju pārstāvjiem, kuri mācās Latvijas nacionālo minoritāšu skolās. Mums, tāpat kā viņiem, ir vajadzīga sava informatīvā telpa, kurā var brīvi orientēties. Katram latgalietim būtu jājūtas droši – vajadzības gadījumā jāprot ne vien izlasīt tekstu latgaliski, bet arī to gramatiski pareizi uzrakstīt.

Arī latgaliešu valodas gramatikā, tāpat kā jebkurā citā, ir savi likumi, un tie nebūt nav tik sarežģīti, lai tos salīdzinoši neilgā laikā nevarētu apgūt. Starp citu, pirmā grāmata latgaliešu valodā izdota tālajā 1753. gadā. Kopš tiem laikiem izdotas ap 2000 grāmatām, kuru eksemplāru skaits pārsniedz miljonu.

- Kādā veidā Jūs piedāvājat atrisināt šo rakstīt nepratēju problēmu?

- Es uzskatu tā – 7. un 8. klasē 2 reizes nedēļā būtu jāievieš novadu mācību visā republikā, Kārļa Ulmaņa laikā tā bija Dzimtenes mācība. Pašlaik skolās taču nemāca novada vēsturi. Tagad es nerunāju par Latgali vien, arī citos novados to nemāca. Šajās stundās tad divu gadu garumā varētu mācīt gan vēsturi, gan valodu, gan literatūru. Un tādā veidā tiktu ieaudzināts arī patriotisms. Jo katram taču svarīgi zināt savas tautas vēsturi, literatūru un savus tautiešus, ar ko lepoties. Jāizprot sava tautas dzīvesziņa, jāmāk tā atšifrēt. Tai būtu jākļūst par dzīves pamatu. Pagaidām tas viss atstāts ģimenes ziņā, ja tā neiemāca, tad mēs zaudējam saikni ar mūsu saknēm.

- Bet ja esošo latgaliešu valodu pakļaus vienotām gramatiskajām normām, tad tā zaudēs savu izlokšņu daudzveidību?

- Ieguvums būs lielāks, tā varēs attīstīties. Bet kaut ko arī zaudēs. Tā tas notiek vienmēr, paskatieties Endzelīna un Mīlenbaha vārdnīcā, arī tur minētie vārdi šodien jau ir pazuduši. Piemēram,  gailenei kādreiz bija ap 40 nosaukumiem. Arī gramatiskās formas mainās, mēs labi zinām, ka mūsdienu latviešu literārā valoda nebūt nav tāda pati, kāda tā bija pat pirms simts gadiem. Valoda ir dzīva, tai jāattīstās.

- Gadu mijā Daugavpils Universitātes akadēmiskais apgāds „Saule” laidis klajā Vaļuka “Latgalīšu-latvīšu vuordineicu”. Pastāstiet, kas Jūs pamudināja šim darbam?

- Ideja par vārdnīcu radās, kad parādījās pirmais dzejoļu krājums, daudzi satiekot, lūdza paskaidrot atsevišķu vārdu nozīmi. Šo domu pastiprināja arī studenti, kuri jautāja par dažādu priekšmetu nosaukumiem saistībā ar latgaliešu kultūrvēsturi. Sevišķu uzmanība pievērsu XX gadsimta 20. gados drukātajiem tekstiem – uzskatu, ka tieši tie varētu būt par latgaliešu identitātes etalonu. Šo vārdnīcu neuzskatu par akadēmiskā veida darbu, esmu to izdevis nevis kā valodnieks, bet gan kā entuziasts, literāts un literatūrzinātnieks vienā personā. Ceru, ka šis kabatas formāta izdevums būs noderīgs skolēniem un studentiem, kuri lasa daiļliteratūru latgaliski, arī tūristiem, kuri apceļo Latgali, kā arī visiem tiem, kurus interesē latgaliskais.

- Kā latgaliskais dzīvo Daugavpilī?

- Diemžēl Daugavpils nepozicionē sevi kā Latgali. Man to grūti saprast. Ir labi un apsveicami, ka mums ir ebreju, krievu, latviešu un daudzu citu tautību Daugavpils. Bet mums nez kāpēc nav latgaliskās Daugavpils. Mūsu pilsētā pat nav nevienas ielas, kura būtu nosaukta kāda izcila latgalieša vārdā. Tādas ir visās Latgales pilsētās, bet Daugavpilī nav. Atašienē ir nosaukta skola brāļu Skrindu vārdā, bet mēs, viņa novadnieki, esam pārdēvējuši ielu, kurai kādreiz bija piešķirts viņu vārds. Bet Daugavpilī savas vēsturiskās pēdas ir atstājuši daudzi slaveni latgalieši, te varētu likt vienu memoriālo plāksni pie otras – Raudive, Klīdzējs, Trasūns, Seile, Višņevskis un daudzi jo daudzi citi. Taču Daugavpils no tā nez kāpēc distancējas. Jā, pēdējā laikā mēs ar prieku skatāmies Daugavpils teātra latgaliski iestudētās lugas. Apsveicami un atbalstāmi! Priecē arī fakts, ka ir cilvēki, kuri, nebūdami latgalieši, ar interesi un pietāti iepazīst ne vien latgaļu kultūru, bet arī ļoti veiksmīgi mācās latgaliešu valodu.

Tad, kad intervija jau bija uzrakstīta, D-fakti kolektīvs uzzināja, ka filoloģijas docents Valentīns Lukaševičs ir saņēmis DU jaunā zinātnieka Gada Balvu humanitāro, sociālo un izglītības zinātņu grupā par latgaliešu valodas un Latgales kultūras pētīšanu un popularizēšanu. Ar prieku pievienojamies apsveicēju pulkam!

Lidija Soldāne, D-fakti.lv