Intervijas

16 septembris

Vārda dienas:
Asja, Asnate, Dāgs

Horoskopi

Lauva
23. jūlijs
- 23. augusts

Zvaigznes iesaka nedaudz kritiskāk izvērtēt sadarbības partneru piedāvājumus, tā kā tie var izrādīties ne līdz galam pārdomāti, slēpt sevī zemūdens akmeņus. Pareizāk rīkosies tie Lauvas zīmes pārstāvji, kuri pieturēsies pie labi zināmām, pārbaudītām vērtībām un atturēsies no nevajadzīgiem eksperimentiem. Finansiālajā plānā nav izslēgti negaidīti pavērsieni, proti, vari saskarties gan ar pēkšņiem izdevumiem, gan tikt pat negaidītām iespējām papildus nopelnīt.

Pirmdiena
Nakts
11 .. 13 C
Rīts
12 .. 14 C
Diena
15 .. 17 C
Vakars
10 .. 12 C
Vējš
6 .. 8 m/s

Avots: gismeteo.ru

Aptauja

Aktuālākā problēma šodien Daugavpilī

 

Jaunumi Personības | 14. marts 2012 | 09:10

Aiks Karapetjans: “Dievs mums uzsmaidīja un mēs uzņēmām filmu”

D-fakti.lv

Daugavpilī 12. martā MSL pārstāvjiem tika demonstrēta jaunā mākslas filma “Cilvēki tur”. Pēc filmas noskatīšanās notika preses konference, kurā piedalījās 28 gadus vecs filmas režisors un scenārija autors Aiks Karapetjans un producents Roberts Vinovskis. Piedāvājam lasītājiem interviju ar jaunu un jau pazīstamu Latvijas režisoru Aiku Karapetjanu.

Filma “Cilvēki tur” ir unikāla, jo pirmo reizi pēc valsts neatkarības atgūšanas Latvijas Nacionālā kinocentra finansiālo atbalstu ir ieguvusi spēlfilma krievu valodā. Pašreiz “Cilvēki tur” tiek demonstrēta Daugavpilī. Producents: “Šī filmamēģinājums apvienot potenciālo krievu un latviešu auditoriju. Un ne jau tāpēc, ka filma uzņemta krievu valodā, bet gan pateicoties sižetam. Rīgā filma tiek rādīta lielākajā kinoteātrī “Forum Cinema”, un pirmās nedēļas laikā apmeklētāju skaita ziņā bija 1. un 2. vietā, bet tas Latvijas filmai ir nebijis rezultāts.”

Aiks Karapetjans dzimis Armēnijā, mācījies Rīgas 9. un 22. vidusskolā. Pabeidzis Latvijas Mākslas akadēmiju, Latvijas Kultūras akadēmiju un Parīzes kinoskolu ESEC. Viņš ir gan mākslas zinātnieks, gan režisors.

Lūk, ko savā intervijā preses pārstāvjiem pastāstīja Aiks Karapetjans.

Aiks uzsāka interviju ar iespaidiem par Daugavpilipilsētu, kuru viņš bija apmeklēja pirmo reizi, ja neskaita agro bērnību (par to viesošanos viņš neko neatceras). Kaut arī skatījušies uz Daugavpili pa viesnīcas restorāna logu, pilsēta patikaskaista, daudz baznīcu. Pie mums Aiks atbraucis ne vien  “bīdīt” savu filmu, bet arī satikties ar klasesbiedru Stepanu, kurš strādā un dzīvo Daugavpilī.

-Kāpēc Jūs izvēlējāties profesiju, kura saistīta ar kino? Jūsu tēvs ir gleznotājs, varbūt kāds no radiniekiem darbojies šajā jomā?

-Nē, radinieku kinostudijā man nav. Kino ir mans sapnis kopš bērnībasVienīgais, kas man dzīvē paticisskatīties filmas. Kad pienāca laiks izvēlēties profesiju, es sapratu, ka vienīgais, kas man patiks  - tas ir kino. Tāpēc ari nolēmu nodarboties ar to. Ar draugiem kopš 14 – 16 gadu vecuma esam filmējuši amatierfilmas. Kādam bija amatieru kinokamera, kādam kečups... Es biju gan scenārija autors, gan režisors.

- Vai atceraties, kura filma konkrēti kļuva par savdabīgu grūdienu un Jūs nopietni aizdomājāties par darbu kino?

- Pirmā filma, kura apgrieza manu pasauli kājām gaisā, bija 12 gadu vecumā nakts laikā noskatītā “Kriminālā lasāmviela”. Tad es sapratu, ka kino mēdz būt ļoti dažāds. Un nopietni sāku domāt par režisora darbu un sāku uzņemt filmas.

- Ko cilvēkiem vēlējāties pateikt ar filmu “Cilvēki tur”, kāda ir tās galvenā ideja?

- Galvenā filmas domaparādīt, mēs cenšamies sasniegt savu mērķi. Katram cilvēkam ir savi sapņi un savs mērķis. Bet to sasniegttas ir jautājums, kas kļūst par galvenā varoņa problēmu, kurš savu mērķi cenšas sasniegt cilvēcīgā veidā, bet tas viņam nesanāk. Filma ir par to, cilvēks meklē savu vietu sabiedrībā, dzīvē. Notikumi norisinās abstraktā pilsētā. Tas varēja notikt jebkurā pilsētā, jebkurā valstī, filma nav nedz par Rīgu, nedz par krieviem, nedz par Latviju. Mēs apzināti vēlējāmies izvairīties no asociācijām par konkrētu pilsētu. Tādi notikumi varētu būt gan Lietuvā, gan Baltkrievijājebkurā vietā.

- Jūs esat armēnis, mācījies Latvijā, Parīzē. Cik valodās Jūs runājat?

- Es zinu 5 valodas: armēņu, krievu, latviešu, angļu un franču, bet ja godīgi, tad nevienu valodu es īsti nezinu. Armēņu valodā, piemēram, es ļoti slikti lasu un rakstu, bet ļoti labi runāju. Latviski es slikti rakstu, bet labi runāju. Es mācījos krievu skolā, tāpēc krieviski man vieglāk sazināties. Bet tagad es to daru retāk, biežāk nākas runāt latviski.

- Jūs vērtējat valsts politisko dzīvi?

- Inteliģences pārstāvjiem jāpiedalās valsts politiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Runājot par pēdējiem notikumiem, kuri ir satricinājuši sabiedrību, tad vēlos atzīmēt, ka valstij ir daudz svarīgākas problēmas, kuras jārisina. Uzskatu, ka politiķi apzināti saasina šīs nacionālās problēmas, lai cilvēki domātu par kaut kādiem rēgiem. Tagad jādomā par ekonomiku, par jaunu darba vietu radīšanu, nevis par to, kādā valodā veikalā runāt.

- Jums izdevās dabūt finansējumu savai filmai, vēl jo vairāk tāpēc, ka ir krievu valodā?

- Man paveicās. Es saņēmu speciālu kinoprēmiju par savu diplomdarbu, un man bija vienkāršāk pieteikt pilnmetrāžas projektu nacionālajam kinocentram. Mēs uzreiz saņēmām naudu projekta attīstībai, tas irscenārijam. Pēc diviem gadiem jau prezentējām tīzeri, kurš tika uzņemts speciāli kinocentram, un parādījām scenāriju. Dievs mums uzsmaidīja, un mēs saņēmām finansējumu. Nelielu, bet filmu uzņemt izdevās.

- Kāpēc filmai ir tādas beigas?

- Atstāju iespēju skatītājam pašam to izdomāt. Ja es ieliktu punktu, tad filmu varētu beigt vai nu ar galvenā varoņa kāzām, vai ar nāvi, vai ar peldi jūrā... Bet es nolēmu atstāt filmai atklātu finālu, lai skatītājam pašam būtu iespēja izsecināt filmas jēgu.

-  Jau ir plāni nākamās filmas uzņemšanai? Vai arī būs par sociālo tēmu un tikpat drūma ar naturālisma elementiem?

- Mēs jau montējam jaunu filmu, kuru plānojam pabeigt oktobra beigās. ir kamēr filma, ar nelielu sociālo pieskaņu. Filma būs dīvaina, neparasta.

Vēlos sevi izmēģināt dažādos žanros. Tagad rakstīšu melodrāmuvēstījumu par sievieti un vīrieti.

 - Ko var pateikt par kino industriju Latvijā?

-Latvijā kinematogrāfijai ir grūti, jo kino ir ļoti dārga māksla. Mums vienkārši fiziski trūkst skatītāju: mazs iedzīvotāju skaits, maz jaunu cilvēkupotenciālo skatītāju. Tāpēc par vienīgo iespēju uzskatu ārvalstu investoru piesaisti.

- Savu turpmāko dzīvi saistāt ar Latviju?

- Ceru, ka ne ar Latviju. Šeit var veikt pirmo startu, bet visi sapņo nokļūt Eiropā vai vēl tālāk. Es būšu tur, kur būs darbs un piedāvājumi.Manā uztverē valstij nav lielas nozīmes.Tagad būs filmas, paskatīsimies.

  

Irēna Jegorova, D-fakti.lv

Pievienot komentāru