Ilona Linarte-Ruža: “Saules skolai Daugavpilī jābūt!”

D-fakti.lv

Viena no vecākajām pilsētas skolām svin jubileju - Saules skolai 95 gadi. Kādi tie bija, vai saules apspīdēti? Šo un vēl citus jautājumu ziņu portāls D-fakti.lv uzdeva tekstilmāksliniecei, Daugavpils kultūras atbalsta biedrības, Daugavpils Reģiona mākslinieku apvienības, Latvijas Mākslinieku savienības biedrei un Daugavpils Saules skolas direktorei Ilonai Linartei-Ružai.

- 95 gadi ir garš mūžs, ieskicējiet, lūdzu, kāds tad tas ir bijis - vai saules apspīdēts?

- Saule tik tiešām ir klāt visās skolas gaitās, jo tas saules siltums un gaišums, ko skolas dibinātāji un arī darbinieki ir ielikuši savā darbā, ir sildījis un palīdzējis visgrūtākajās situācijās.

Skolas vēsture aizsākās tālajā 1917. gadā, kad Latgalē valdīja sabrukums, nabadzība un bads. Tieši tajos juku laikos katoļu kultūras veicināšanas biedrība „Saule” saprata, ka jaunajām meitenēm jāpalīdz apgūt praktiskā darba iemaņas, kuras būtu noderīgas dzīvē, tāpēc tika atklāti šūšanas un rokdarbu kursi, kuri atradās Daugavpilī, Pēterpils ielā 6 (vēlāk šo ielu pārdēvēja par Saules ielu).

Šie kursi bija ļoti profesionāli organizēti, pēc tiem bija liels pieprasījums, bija pienācis laiks tiem piešķirt skolas statusu. Tāpēc 1927. gada 13.septembrī Izglītības ministrs Jānis Rainis ar savu parakstu apstiprināja Sieviešu arodskolas statūtus. Kopš tiem laikiem skolas ceļš gāja tikai augšup. Šajā skolā bija tik augsts mācību līmenis, ka to dēvēja par Latgales Kaucmindi (20. gadsimta 20.-30. gados slavena mājturības skola, kurā sievietes ieguva augsti kvalificētu prasmi ļoti daudzās jomās). Šeit mācīja ne tikai rokdarbus, bet arī kultūrizglītību, tāpēc skolas absolventes bija ne tik vien labas profesionāles, bet arī ļoti inteliģentas personības.

Taču tad nāca citi laiki, un 1953. gadā padomju valdība nolēma, ka tāda nacionāli noskaņota skola nav vajadzīga, to pārvietoja uz Jēkabpili, vēlāk pievienoja Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolai. Saules skola vairāk juridiski neeksistēja.

Atdzimšana sākās Atmodas laikā. Simboliski, ka atkal tieši nestabilajā juku laikā dzima doma par skolas atjaunošanu. Daudznacionālie daugavpilieši savos mērķos un prasībās bija vienoti - viņi saprata, ka Saules skolai Daugavpilī ir jābūt! Tāpēc ar piketiem un lozungiem izcīnīja skolas atjaunošanu. Bija pilsētnieku griba, un nauda šim mērķim atradās. Atbildību par skolas atjaunošanu uzņēmās toreizējais domes priekšsēdētājs Valdis Lauskis.

-Pastāstiet, kāda tad ir skolas šodiena?

-Mēs esam salīdzinoši neliela skola, šogad mācās ap 140 audzēkņiem dizaina izglītības programmās, 250 profesionālās ievirzes izglītības programmā. Par saviem skolēniem varu teikt, ka viņi ir talantīgi un radoši, strādāt ar šiem jauniešiem ir interesanti. Audzēkņi ir ne tikai no Daugavpils, bet arī no visas Latgales, Latvijas. Jāatzīmē, ka mūsu kolektīvā teju vai 90% ir mazākumtautību audzēkņi, bet, pateicoties viņu attieksmei un prasmīgās skolotājas pūlēm, skolu beidzot, abiturientu latviešu valodas prasmes ir ļoti labas, neskatoties uz to, ka stundu skaits ir uz pusi mazāks nekā vispārizglītojošā skolā. Pēc skolas beigšanas lielākā daļa absolventu turpina studijas augstskolās. Man ir zināmi tikai divi gadījumi, kad mūsu skolas audzēkņi ir oficiālie bezdarbnieki. Īpašs paldies jāsaka skolotājiem, kuri, neskatoties uz niecīgo atalgojumu, savu sirdi un dvēseli ieliek darbā. Lielākā daļa pedagogu ir maģistri, ar divām augstākajām izglītībām, jo to nosaka Izglītības likums. Uzskatu, ka skolā ir fantastiski skolotāji, kuri ļoti labi pārzina mūsu specifiku. Domāju, ka tas  ir tāpēc, ka daļa no viņiem ir Saules skolas absolventi.

-Vai Saules skolu krīze nav skārusi?

-Tieši tāpat kā visas Kultūras ministrijas pārziņā esošās skolas. Īpaši vēlos atzīmēt gadījumu, kad 2009. gadā, Seima, balsojot par budžeta konsolidāciju, pēc būtības nobalsoja par visu Latvijas mākslas un mūzikas skolu likvidāciju, jo neparedzēja nevienu santīmu pedagogu algām. Arī Saules skolas nākotne bija apdraudēta. Sākumā nekam tādam nevarēju noticēt, kā kaut kas tāds ir iespējams jūnijā, kad visi aizgājuši atvaļinājumā! Sākumā nezināju, ko darīt. Pirmais, kas ienāca prātā - zvanīt vienam no toreizējās Saeimas deputātiem Jānim Dukšinskim. Viņš arī ne uzreiz saprata, kas ir noticis. Vēlāk izrādījies, ka deputāti esot nobalsojuši par likumu, nezinot, ko tieši tas paredz. Dukšinska kungs uzreiz ļoti lietišķi, profesionāli norādīja manu rīcības plānu un sāka rīkoties pats. Nekavējoši tika informēti LR 9. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas locekļi par pieļauto kļūdu. Komisijas priekšsēdētājs Jānis Strazdiņš izsauca  Kultūras ministru I.Dāllderi un atbildīgās ministrijas pārstāvjus -  rezultātā tika atrasti nepieciešamie 7 miljoni, lai skolas neslēgtu. Tā bijām izbēguši no likvidācijas.

-Kā jūtaties šajā, bijušās 5.pamatskolas ēkā?

-Skolotājiem šeit patīk, jo telpas ir plašas un gaišas. Es gan nejūtos īsti labi, jo neesam mēs šeit vienīgie saimnieki. Es pat īsti nezinu, kas iet uz skolas aktu zāli, vai viņiem tur ir nodarbības, vai tāpat vien? Sporta zālē nodarbojas Saskaņas skolas audzēkņi. Visi nāk un iet. Mums šī skola ir nedaudz par nefunkcionālu.

-Kas notiek jūsu vēsturiskajā ēkā, kad tur tiks pabeigts remonts?

-Skolas remonts tika uzsākts ar ERAF projekta atbalstu. Sākumā tas bija paredzēts materiāli tehniskās bāzes uzlabošanai, bet visi saprata, ka ēkā, kurā remonts nav bijis kopš tās pirmsākumiem, ieguldīt līdzekļus nebūtu prāta darbs. Tāpēc tika panākta vienošanās, ka daļu no naudas, kas paredzēta materiāli tehniskās bāzes uzlabošanai, ieguldīs ēkas remontā. Bet tas ir gaužām par maz, jo veicamo remontdarbu ir ļoti daudz. Tiek meklēti risinājumi, pašvaldība pie tā strādā. To, kad skola varēs atgriezties savās dzimtajās mājās, pagaidām nav zināms.

-Pilsētā paredzēta izglītības reforma, tā skar arī Saules skolu. Kā mainīsies jūsu statuss?

-Mēs būsim Vispārējās un profesionālās izglītības pārvaldes pārziņā, tas daudzējādā ziņā ir izdevīgi.  Esam laikam vienīgā mākslas skola Latvijā, kam darbinieku algas tiek izmaksātas laikā, nav parādu par siltuma piegādi, elektrību utt. Mums veic kapitālo remontu, un man, kā skolas direktorei, par to jāsaka liels paldies Daugavpils pilsētas pašvaldībai.

-Kā raugāties nākotnē?

-Sāp, ka Latgalē ir palicis ļoti maz inteliģences, viņi aizgājuši pagrīdē - tie pašlaik nav pieprasīti. Esmu nobažījusies par profesionāliem, talantīgiem skolotājiem - cik ilgi izturēs ar entuziasmu vien? Bet nākotnē raugos ar cerību, esmu pārliecināta – ja ir griba, panākt var visu, tikai jāuzņemas atbildība un jāstrādā!

Lidija Soldāne, D-fakti.lv