Skaitām ar datoru, balsojam ar kājām

rv.lv

Saka, mēs dzīvojam lielo ātrumu laikmetā — ātro auto, vilcienu, datoru laikmetā. Ja 2000. gadā tautas skaitītāji gāja kājām un rakstīja ar pildspalvu, tad pērn viņi bija bruņoti ar datoriem. Bet skaitīšanas rezultātus valsts institūcijas nevarēja apkopot pat pusgada laikā.

Klausoties amatpersonu neveiklo taisnošanos, atcerējos patiesu stāstu par kāda latgalieša likteni. Viņš 30. gados bija augsta PSRS amatpersona. Un 1939. gadā, kad notika tautas skaitīšana, atļāvās publiskot tos rezultātus, kādi nu tie bija. Diemžēl tie nesakrita ar Staļina tētiņa noteiktajiem. Un latgalieti represēja, nošāva kā tautas ienaidnieku.

Šodien, paldies Dievam, citi laiki, citi politiķi. Par novirzīšanos no vienotās ģenerālās līnijas, protams, nevienu nenošaus. Bet represēs gan, atņemot amatu. Tāpēc skaitīšanas priekšnieki ilgi vilka kaķi aiz astes — domāja un gudroja, kā saskaitīt divus miljonus, kuru Latvijā sen vairs nav. Tomēr izspieda. Lai gan zinoši ļaudis, tas pats demogrāfs Ilmārs Mežs, apgalvo, ka vismaz 10 procenti no oficiāli nosauktā skaitļa ir pierakstīti.

Kāpēc valdošajiem vajadzīga šāda falsifikācija? Ļoti vienkārši. No iedzīvotāju skaita (virs vai zem diviem miljoniem) atkarīgs dažādu ES finansējumu lielums, eirodeputātu skaits, ko drīkstam ievēlēt Eiropas Parlamentā; tās pašas Izglītības ministrijas, Zemkopības ministrijas budžets utt.

Bet atgriezīsimies pie oficiāliem skaitļiem. Tie vēsta, ka kopš 2000. gada (kad bija iepriekšējā skaitīšana) Latvijā iedzīvotāju kļuvis vien par 309 tūkstošiem mazāk. Pieņemsim, ka tā. Arī tāds zaudējums salīdzināms ar kara laiku. Visvairāk cilvēki izbrauc no Latgales (zaudēts 21,1 procents iedzīvotāju) un Vidzemes (17,5%). Šo reģionu sievietēm, kuras te palikušas, nav iespējas dzemdēt (vīrieši aizbraukuši vai nodzērušies) un nav vēlmes dzemdēt (nav līdzekļu ar ko bērnus uzturēt).

Tāpēc brauc projām arī sievietes, vedot līdzi bērnus. Pēc oficiālās statistikas, no Latvijas izbraukuši 7674 skolas vecuma bērni (no 7 līdz 18 gadiem). Bez tam esot konstatēts, ka no šeit palikušajiem nezināmu iemeslu dēļ skolu neapmeklē 12 480 bērnu. Vai tie nav aizbraukušo vecāku savā vaļā atstātie pusbāreņi?

Vai aizbraukušo atgriešanos motivēs viscaur latviskas Latvijas politikas īstenošana? Nevar plaukt ekonomika, uzlaboties dzīves apstākļi izmirstošā valstī. Jo mazāk te cilvēku, jo mazāk nodokļu tiek iekasēts, jo mazāk naudas ceļu remontam, autobusu satiksmei, kultūrai, jaunu darba vietu radīšanai. Ķīļa — Zatlera izglītības reforma aprobežosies ar skolu slēgšanu. Slēgtu un pamestu slimnīcu logos jau svilpo vējš.

Pēc tautas skaitīšanas rezultātu publiskošanas speciālisti pauduši viedokli, ka pēc diviem trim gadiem Latvijai nekas cits neatliks kā ievest imigrantus. Politologs Rozenvalds lēš, ka sākumā tie varētu būt ap 50 000. Latviskas Latvijas patrioti var kliegt, ka tas nav iespējams. Bet ekonomiskos procesus kliegšanas skaļums neietekmē. Arī Īrija pirms 15 gadiem neticēja, ka masveidā aizbraukušie neatgriezīsies. Neatgriezās. Viņu vietu aizpildīja poļi, bulgāri, rumāņi, čehi, arī mūsējie. Tur apmetušies un Latvijā atgriezties negrasās desmiti tūkstoši latviešu ģimeņu. Lai kā mūsu valdošie kungi un dāmas censtos, ekonomiku ar patriotiskiem lozungiem neatstutēsi, aizbraucējiem kājas nesapīsi.

Latvijā nepieciešamas nopietnas reformas, — rādot televīzijas skatītājiem norūpējušos vaigu, nesen teica labklājības ministre Ilze Viņķele. Protams, vajadzīgas, bet ne jau no pirksta izzīstas, kādas veica tēvzemieši un tautpartijieši, kādas piedāvāt mēģina Zatlera izglītības ministrs Ķīlis vai valodas cīniņos iesaistītie “Vienotības” politiķi. Jau sen bija jāsāk ar valsts struktūru radikālu samazināšanu. Nu nevar izmirstoši izbraucošā Latvija turpināt dāsni barot milzīgo valsts ierēdņu aparātu Rīgā un novados. Starp citu, vai kāda Āboltiņa, Vilks vai Jezdakova ir parēķinājuši, par cik pieaugušas administratīvās izmaksas pēc tā sauktās reģionālās reformas īstenošanas? Daža laba bijušā rajona robežās nu ir trīs četri novadi un katrā sava novada dome, savi priekšsēži, izpilddirektori, nodaļu vadītāji un darbinieki. Esmu pārliecināta, ka nemitīgā reformēšana, kas valsti drebina jau 20 gadus, tikai vairo administratīvos izdevumus, nedodot iedzīvotājiem nekādu labumu.

Atsācies krīzes laikā piebremzētais ierēdņu vairošanas process. Ministrijās, aģentūrās, pašvaldībās. Piemēri? Tepat blakus. Šonedēļ Rēzeknes dome apstiprināja jaunas štata vienības, īpaši paklausīgajiem palielināja algas. Karalisks atalgojums noteikts vēl neuzcelto koncertzāļu un “Karandašu” personālam... Un Rēzekne nav izņēmums. Latvijā attīstās un zeļ tikai birokrātija.

Augsti patriotisko lozungu apdullināti, latvieši neiedrošinās bilst vai balsot pret šādu politiku, pret partijām, kas tādu politiku īsteno. Viņi balso ar kājām, dodoties prom no ļoti latviskās Latvijas. No Latvijas, kuru 20 gadus valdošās partijas novedušas līdz nabadzībai. Līdz postažai: aizauguši lauki, sabrukušas mājas, bedraini ceļi, kur meža zvēru var satikt biežāk nekā cilvēku.

Divdesmit gadus valsti postošie politiķi maina partiju nosaukumus, bet ne savu dzīvesveidu. Viņi ir pietiekami gudri un viltīgi, iestāstot mums: kas pret viņiem, tas pret Latviju, kas pret viņiem, tas ir staļinists, Latvijas ienaidnieks.

Un paskatieties tik, pseidopatriotiskie lozungi strādā. Pat sirma tantiņa, stāvēdama rindā pēc nabagu zupas, aģitē draudzeni 18. februārī noteikti iet uz referendumu, jo neiešana Latviju iegrūdīšot bedrē. 

P.S. Kad šis komentārs jau bija uzrakstīts, noskatījos LTV 1 “Sastrēgumstundu”, kur par Latgales problēmām runāja (pareizāk gan būtu teikt, izmisīgi kliedza) latgalieši — pašvaldību vadītāji, kultūras darbinieki, uzņēmēji. Un cik nožēlojami izskatījās valdības vadītājs, kurš tik vien spēja pateikt, ka 1) pie visa vainīgs “Saskaņas centrs”, 2) valdības deklarācijā esot ierakstīts instruments arī Latgales problēmu risināšanai (bet par to sīkāk — jaunnedēļ).

Māra NIZINSKA, Rēzeknes Vēstis