Dmitrijs Jurkevičs startēs Latvijas Olimpiskās izlases sastāvā

Svinīgajā pasākumā, kurš bija veltīts gada sasniegumiem sportā, viņu apsveica pilsētas vadība. Ziņu portāls D-fakti.lv uzdeva D. Jurkevičam dažus jautājumus viņa dzīves pirmās pieaugušo jubilejas priekšvakarā.

-Dima, sakiet godīgi – fanāti ar autogrāfu lūgumiem jau uzmācas, vai pa ielām pagaidām Jūs staigājat mierīgi?

-Nē, pagaidām nekā tāda, ko fanāti rīko futbolistiem, hokejistiem vai citiem sporta spēļu pārstāvjiem, nav. Vieglatlētiem jau arī ir savi pielūdzēji, kuri seko sportistu panākumiem, jūt tiem līdzi, bet tas notiek mierīgāk.

-Bet bijušie klasesbiedri, kursa biedrenes savu sajūsmu neizrāda ?

-Daugavpilī, kur esmu dzimis, mācījies un sava prasīgā tēva vadībā uzsācis nodarboties ar vieglatlētiku, es neesmu tik bieži, cik gribētos. Bet Latvijas Universitātē, kur es pašlaik mācos, arī neesmu pamanījis man adresētu sajūsmu – vienkārši man ir draugi.

-Vai var pateikt, ka vecāki bija tie, kuri noteica Jūsu sporta izvēli?

-Tētis, RomualdsJurkevičs, vieglatlētikas treneris, protams, vēlējās, lai mēs ar brāli draudzētos ar sportu, bet viņš neuzstāja. Mans vecākais brālis nevēlējās iesaistīties profesionālajā sportā, bet man vienmēr ir paticis skriet un lēkt. No 12 gadu vecuma es sāku uzstāties par savu 12. vidusskolu, un līdz 8. klasei savu sportista karjeru jau biju izvēlējies. Trenējos un arī pašlaik turpinu trenēties pie sava tēva, ar viņu man sanāk daudz labāk, nekā ar citiem treneriem.

-Ar kādiem sasniegumiem Jūs jau tagad varat lepoties? Kas palicis atmiņā?

-Par savu pirmo nopietno sasniegumu uzskatu piedalīšanos 2005. gada Eiropas vieglatlētikas čempionātā junioriem, kurš notika Kauņā. Es skrēju 800 metrus un ieguvu piekto vietu. 2009. gadā, arī Eiropas jaunatnes čempionātā, tajā pašā distancē es izcīnīju 4. vietu. Tajā pat gadā startēju pasaules čempionātā Berlīnē. Protams, 2011. gada Universiādē, kura notika Ķīnā, es cerēju sasniegt vēl labāku rezultātu, bet tajos apstākļos sestā vieta  bija labs rezultāts – 30 stundas ceļā, bez ārsta, neierasti laika apstākļi (+40C ēnā). Es skrēju 1,5 km garu distanci un izdarīju visu, ko varēju. Bet pēc tam bija starts Tegu (Koreja), pasaules čempionātā. Es nebiju labā sportiskajā formā, mazliet pietrūka spēka, arī klimata dēļ. Bet tomēr rezultāts nebija slikts. Kļuva zināms, ka mani iekļāva Latvijas izlasē, un es uzstāšos Olimpiādē, kura notiks 2012. gadā Londonā.

-Sakiet, vai starp skrējējiem arī mēdz būt negodīgas konkurences gadījumi, kad cenšas speciāli traumēt konkurentu, nemanot izdarīt kaut kādas nelietības?

- Pie mums it kā speciāli nevienam nedara pāri, bet nejauši skrējiena laikā traumēt var, jo mēs taču startējam grupā. Tā man sanāca 2007. gada Eiropas čempionātā. Es biju pirmais, bet aizmugurē skrienošais aizķēra mani ar kāju. Es nokritu. Un viss, man čempionāts tajā mirklī beidzās.

-Interesanti, bez dabas dotumiem un labas fiziskās formas, kas nosaka augstu rezultātu?

- Tas atkarīgs no daudziem faktoriem: trenera līmeņa, sportista attieksmes pret treniņiem, sacensību dalībnieku sastāva, izvēlētās skrējiena taktikas, iekšējās mobilizēšanās, un, protams, veiksmei arī jābūt. Un tad, kad tas viss ir vienkopus, būs arī labs rezultāts.

- Dima, lai nezaudētu formu, cik reizes nedēļā Jūs trenējaties, kādu režīmu ievērojat?

- Parasti nedēļā man ir 9-10 divu stundu gari treniņi, kuru laikā es izpildu spēka vingrinājumus, stiepšanos, un, protams, skrienu. Lai nezaudētu formu, ir jāseko noteiktam režīmam: jāizguļas, pareizi jāēd, bez  hamburgeriem un visādām kolām. Protams, nedrīkst arī dzert un smēķēt.

-Iedomājos, cik daudz Jūsu vienaudžu, uzzinot par tik drastiskiem noteikumiem, tūlīt pat sāks kraukšķināt čipsus un „iebāzīs degunu” datorā.

- Man arī sākumā režīms nepatika, bet es sevi pārliecināju. Tagad ar savu dzīvi esmu apmierināts. Un to, ka kustība – tā ir dzīve, esmu sapratis no savas pieredzes. Vienaudžiem no sirds novēlu fizisko aktivitāti- tā ne  tikai muskuļus attīsta, bet arī uzlabo galvas smadzeņu darbību.

- Kā vecāki izturas pret Jūsu sasniegumiem sportā?

- Priecājas par mani. Tas mani stimulē. Nekas nevar būt pielīdzināms izjūtām, kuras tu gūsti tad, kad esi sasniedzis to, pie kā esi tiecies ne vienu gadu vien. Katrs no manas ģimenes locekļiem   manās uzvarās ir ieguldījis ļoti daudz. Tas ir divtik patīkami.

- Jūs, kā jau tas sportistam pieklājas, esat savākts, uzstājīgs. Bet kādas īpašības Jūs vēlētos redzēt savā izredzētajā?

- Man nepatīk skaudīgi, ļauni un slinki cilvēki. Draugos augsti vērtēju patiesumu, spēju izprast, humora izjūtu; bet manai izredzētajai būtu jābūt labestīgai, dvēselskai un atsaucīgai.