Valentīns Smirnitskis: “Mēs dzīvojam laikā, kad informācija ir īsts trilleris!”

D-fakti.lv

10.  decembrī Daugavpils teātra skatītāji aplaudēja Maskavas antreprīzes aktieriem Olgai Volkovai, Valentīnam Smirnitskim un Irinai Žoržai, kuri piedāvāja skatītāju uzmanībai komēdiju “Pēdējā iespēja”. Vissavienības Portoss pirms izrādes atbildēja uz žurnālistu jautājumiem un apsveica ziņu portāla D-fakti lasītājus Jaunajā gadā.

- Neilgi pirms Jūsu uzstāšanās Rīgā viena no avīzēm publicēja interviju, kurā Jūs stāstāt par savām sievām, par vienīgā dēla traģisko nāvi narkotiku dēļ, par izšūšanu. Jūs vienmēr esat tik atklāts?

- Pēdējā laikā reti runāju ar žurnālistiem, jo kļuva bīstami sniegt intervijas: mūs, aktierus, dzeltenā prese bieži mūs iegāž. Bet ko lai dara, tai pašlaik ir ziedu laiki un ālējas uz nebēdu. Cenšos izvēlēties pārbaudītus medijus, kuriem var uzticēties.

- Portosa nasta ir smaga?

- Nē! Kā saka, es to aiznesīšu līdz finālam. Es tam jau nepievēršu uzmanību. Šai lietai bija trīs posmi: sākumā popularitāte bija patīkama, tad sāka tracināt, pēc tam sāku izturēties pret to filozofiski, saprotot, ka neesmu vienīgais personāža upuris, vienas lomas ķīlnieks. Es taču šo tēlu vairāk neesmu izmantojis ne teātrī, ne kino. Profesionālajā darbībā musketiera brends netraucē, bet dažreiz pat palīdz.

- Aktiera slava ir sagrāvusi Jūsu ģimeni?

- Velns viņu zina! Es kaut kā necenšos iedziļināties savas ģimenes attiecību analīzē, kaut gan ir bijušas dažādas dzīves situācijas, tai skaitā arī dramatiskas. Tagad man ir ceturtās laulības.

- Nesen ir iznākusi filma par musketieru atgriešanos. Tas noticis 30 gadus pēc “D'Artanjana un trīs musketieri” debijas triumfa.

- Es pret to izturos diezgan skeptiski. Man jāatzīstas: par ļoti labu naudu mūs vienkārši nopirka kā brendu. Tas ir tīri komerciāls jautājums. Projekts nav no lētajiem. Mums izteica piedāvājumu, no kura nevarējām atteikties. Kad sāku pie filmas strādāt, ilūziju man nebija. Pateicu, ka tas ir zārks ar mūziku - tā tas arī bija.

- Vai bieži ir piedāvājumi, no kuriem nav iespējams atteikties?

- Nē. Vecuma dēļ manas paaudzes aktieri nav tik  pieprasīti, īpaši kino. Es strādāju salīdzinoši daudz un par pienācīgu samaksu. Mazākam atalgojumam es nepiekritīšu, un lielāku neprasīšu. Honorāra jautājums atrisināts pragmatiski: summa, par kādu es strādāšu, un -  kādai nepiekritīšu.

- Jūs skatījāties filmu par Vladimiru Visocki? Tā radīja lielu rezonansi.

- Man filma patika, kaut gan to stipri peļ. Es biju labi pazīstams ar Visocki un daudziem viņa līdzgaitniekiem. Tas man sākumā traucēja šo filmu skatīties. Filma ir uzņemta ļoti dramatiski, nopietni. Tā ir konkrēta vienas dienas vēsture, gadu pirms aktiera nāves, saistīta ar narkotikām u.t.t. Dokumentāls stāsts, ar kura palīdzību režisors parāda noteiktu Visocka rakstura iezīmi. Mākslas filma, kura uzņemta skarbā mūsdienu manierē. Aktieri spēlē pienācīgi. Tā ir filma – patiesība.

- Lielāku gandarījumu sniedz darbs teātrī, antreprīzē, kino vai seriālos?

- Teātrī. Man netrūkst darba teātra producentu antreprīzu projektos. Par to arī pietiekami maksā. Viņiem es esmu profesionālais garants tam, ka produkcijas kvalitāte būs pieklājīga.

- Ir uzskats, ka nākotne pieder antreprīzei, bet vecais repertuāra teātris mirs.

- Mirst. Anterprīze – ta ir vesela vēsture, es pats stāvēju pie tās pirmsākumiem. Tā bija laika vēsma. Kad Savienībā viss sabruka, teātri palika bez darba, bet skatītājs vēlējās izrādi. Tā radās antreprīzes, kurām pieder nākotne.

- Kā un kur Jūs atpūšaties?

- Pirms 6 gadiem Spānijā, jūras krastā nopirku nelielu penthausu, uz turieni tad dažas reizes gadā arī braucu atpūsties. Ar mašīnu braukāju pa Eiropu. Ņemu līdzi mazo terjeru Osvaldu. Piesātinātā viesizrāžu dzīve ļauj man būt daudzās valstīs. Agrāk kolekcionēju pīpes, bet tagad smēķēju maz, neļauj veselība. Savulaik biju aizrāvies ar literatūru, bet grāmatas aiziet nebūtībā, jo parādījās elektroniskās grāmatas, un kļuva pārāk dārgi turēt mājās lielu bibliotēku. Mūs aprij laiks! 21. gadsimts- nopirki elektronisko grāmatu, ielādēji veselu bibliotēku un lasi, cik vēlies.

- Jūsu attieksme pret vairāku tūkstošu lielo mītiņu Maskavā, kurš tika rīkots pēc vēlēšanām.

- Tam bija jānotiek un tas notika. Mani pārsteidz, ka valdība līdz šim laikam nav sajutusi cilvēku noskaņojumu. Tātad, tai nav nopietnu analītiķu. Nevienu tautu nedrīkst novest līdz vārīšanās punktam, tas ir bīstami. Vēl Puškins rakstīja;” Baisais krievu dumpis, bezjēdzīgs un nežēlīgs”. Skumji... Kāda prognoze? Man šķiet, ja jau Putins iet uz vēlēšanām, tad viņš veiks viltīgu gājienu liberālisma virzienā. Domāju, ka šis mītiņš viņam ir liels pārsteigums.

- Vai Jūsu dzīvē Latvijai ir kāda īpaša vieta?

- Protams, jo tieši Latvijā sākās mana kino karjera! 1964. gadā Rīgas kinostudijā uzņēma filmu „Divi”, kurā man bija loma. Mūziku šai filmai uzrakstīja tolaik vēl jaunais komponists Raimonds Pauls, bet operators bija tagadējais politiķis Rihards Pīks. Filma tolaik guva daudz dažādu balvu.

- Ko Jūs novēlēsiet saviem skatītājiem un portāla lasītājiem garā, 2012., gada priekšvakarā?

- Laimīgu Jauno gadu! Lai visas kataklizmas mums paietu secen: gan sabiedriskās, gan finansiālās. Lai dzīvotu mierīgāk, lai ģimenēs mājotu laime, lai mūsu bērniem būtu gaišāka nākotne.

Mēs dzīvojam laikā, kad  informācija ir biedējoša, tā ir īsts trilleris! No rīta, tikko esi piecēlies, jau saņem šausmu devu... Es neesmu pārāk māņticīgs cilvēks, bet analizējot sanāk, ka garajiem gadiem raksturīgi nepatīkami notikumi. Tas arī biedē. Tāpēc gribas nepatikšanām paskriet garām, to Jums arī novēlu!

Žanna Romanovska, D-fakti.lv