Vladimirs Ribņikovs:”Ir spēks un vēlme izdarīt milzum daudz”

D-fakti.lv

Vladimirs Ribņikovs – dzimis Daugavpilī, pazīstams sportists un biznesmenis, ir viens no nedaudzajiem publiskajiem cilvēkiem, par kuru ļaunās mēles klusē, bet labās - stāsta daudz ko labu. Viņš nevienam nelišķē, nedaudzina savus sasniegumus, nelien politikā, kā tas pēdējos gados ir pieņemts. Vienkārši dzīvo, nenodot sevi.

Savu jubileju sagaida lieliskā formā: slaids, darbīgs, acis deg. Ziņu portāls D-fakti iztaujāja spīdveja kluba “Lokomotive Grand Prix of Latvia”prezidentu un jubilāru Vladimiru Ribņikovu par dzīvi un nākotnes plāniem.

- Vladimir, mūsu kolektīvs pievienojas apsveicējiem un novēl Tev jaunus panākumus un uzvaras visās dzīves jomās. Šodien cilvēce kļuvusi jaunāka, tāpēc pusgadsimts – tas ir iespēju un personības uzplaukuma laiks. Kā Tu jūties “Olimpā”?

-Šis gadaskaitlis neapgrūtina un nekādi mani neietekmē .Jau ir laime, ka esmu nodzīvojis tik gadus, bet vēl ir spēks un vēlme izdarīt milzum daudz.
Uzskatu, ka savu jubileju sagaidu spēka pilns. Protams, dzīvē ir bijušas situācijas, kuras gribētos izmainīt. Bija kļūdas, vilšanās, zaudējumi un nodevība. Bet bija, un arī, paldies Dievam, joprojām manā dzīvē ir mīlestība, draudzība, īsts darbs. Tas, kas tiek saukts par dzīves pieredzi, nav mani salauzis, bet gan padarījis stiprāku.

-Nevienam nav noslēpums, ka pēdējo 20 gadu laikā pilsētas spīdvejs par savu esamību, pirmkārt, pateicību parādā ir Tev. Tu biji tas cilvēks, kurš deviņdesmitajos gados ir noturējis komandu “Lokomotīve”, bet vēlāk visu gadu garumā ne tikai neļāvi pazust šim salīdzinoši dārgajam sporta veidam, bet pat attīstīji to. Kāds ir iemesls tādai uzticībai?

-Man spīdvejs nav dārga rotaļlieta, bet gan mana dzīve. Nekad neesmu sevi uzskatījis par biznesmeni, vienmēr esmu bijis sportists. Bet tad, deviņdesmito gadu sākumā, lai glābtu spīdveju, biju spiests sākt nodarboties ar biznesu. Bija jāpelna nauda, lai spīdvejs paliktu pilsētā. Ko tik mēs neuzsākām! Braucām pat uz Vladivostoku, uz Poliju tirgot, lai iegūtu naudu tehnikai, sportistu algām. Pēc tam mēs ar kompanjonu Valēriju Šidlovsku sākām nodarboties ar naftas produktiem. Un atkal centāmies pēc iespējas vairāk ieguldīt spīdvejā, jo līdz 2003. gadam nekāda pašvaldības finansējuma nebija vispār. Tagad pašvaldība finansē ap 25% no kluba budžeta, agrāk par ko tādu varējām vien sapņot. Bet izmaksas joprojām ir augstas. Tā ir gan kluba, gan Latvijas spīdveja izlases uzturēšana, gan piedalīšanās čempionātos, gan bērnu skolas, kurā nodarbojas 30 zēni, finansēšana. Šodien ir daudz vieglāk strādāt pie budžeta, jo visi dati ir pieejami. Visi zina, cik maksā tehnika, cik pelna motobraucēji...

- Bet personīgos līdzekļus no „benzīna biznesa” Tu vienalga ieguldi. Cik man ir zināms, katru gadu spīdvejam Tu atdod vidēji 50 tūkstošus latu. Un tā gandrīz 20 gadus. Saki, kad radās šī lielā mīlestība pret tik brutālu sporta veidu?

-Ar spīdveju sāka nodarboties mans vecākais brālis Ivans. Neskatoties uz 9 gadu starpību, mēs bijām ļoti draudzīgi, tāpēc stadionā es sevi atceros kopš agra vecuma. Ivans sasniedza labus rezultātus, bija PSRS izlases sastāvā. 14 gadu vecumā es pats jau apsēdos uz spīdveja motocikla. Un vēlāk izdevās braukt pārī ar brāli. Bet pirmais iespaids par dzinēja jaudu, ātrumu tik tiešām bija neaizmirstams. Tad tā lielā mīla arī sākās.

- Bet no kritieniem droši vien ir bail? Cik traumu esi guvis un kā pēc tam atkal sēdies pie stūres?

-15 gadu laikā, ko esmu braucis, ir bijuši 12 lūzumi un daži smadzeņu satricinājumi. Protams, gūt traumas – nodarbe ne no patīkamajām, un ir braucēji, kuri pēc gūtajām traumām jau nespēj atgūt vajadzīgo sportisko formu. Bet ir arī tādi, kuri, gluži otrādi, izveseļojas un sāk sasniegt labākus rezultātus. Man pēc traumām neradās bailes no treka, bet izveidojās uzmanība, kurai, bez šaubām, arī ir jābūt. Spīdvejs – traumatisks sporta veids, tiesa, sportistiem tagad ir kļuvis vieglāk. Parādījušies ķermeņa aizsargi, dēļu žoga vietā apkārt trekam ir piepūšāmais žogs

- Šeit, Tavā darba kabinetā, ir veselslērums dažādu mirdzošu kausu: lielu, mazu, ļoti neparastu – tas ir vesels sporta balvu muzejs. Bet Tu spīdvejā pie kāda sasnieguma esi apstājies? Un kādu vietu Daugavpils spīdvejs šodien ieņem „rangu tabulā”?

-Savu uzstāšanos es pabeidzu salīdzinoši agri - 30 gadu vecumā. Personīgais sasniegums – PSRS sudraba laureāts 1000 metru trekā. Bet to, kas attiecas uz mūsu klubu – tas ir labākais visā postpadomju telpā. Un mūsu braucēju meistarība un tehnika ir konkurētspējīga Eiropas un pasaules līmenī. Mūsu mehāniķi sacensībām gatavoja ekstra klases mašīnas.
Skola gatavo pienācīgu maiņu mūsu treka zvaigznēm. Arī reputācija ir cienīga: mēs vienmēr ar sportistiem esam norēķinājušies, neskatoties ne uz kādām grūtībām. Arī šogad Poļu līgā mēs bijām pirmie, kas izmaksāja algu sportistiem.

- Kā Tev izdevās palikt malā no vietējās nozīmes politiskajām batālijām?

-Es ar cieņu izturos pret daudziem cilvēkiem, kuri strādā pašvaldībā, tomēr man vienmēr ir gribējies spīdveju norobežot no politikas. Protams, bija mēģinājumi nolikt mūs zem tās vai citas partijas karogiem, bet mums ir sava - sporta politika.

- Tu – triju meitu tēvs. Vai viņas nodarbojas ar sportu?

Vecākā meita jau strādā, ir pabeigusi LU. Īpaši daudz laika sportam viņai nav. Bet mazākās cītīgi nodarbojas ar daiļslidošanu. Ar sportu draudzējas.

-Kādi Tev, kā kluba prezidentam, plāni un uzdevumi tuvākajai nākotnei?

- Jāpanāk, lai un Latviju atgrieztos pasaules Grand Prix, klubs jāieved ekstra līgā. Un jāizveido tajā stabila finanšu situācija ilgākam laika periodam, jo pašlaik dzīvojam tā, it kā būtu pienācis spīdveja pēdējais gads. Ir jāpaplašina spīdveja skola, jāmāca zēni. Spīdvejs, kaut arī skaudrs sporta veids, bet Latvijā šobrīd tas ļauj sasniegt augstus rezultātus, kas talantīgiem jauniešiem arī ir vajadzīgs.Vēl gribētos, protams, stadionam „Lokomotīve” jumtu uzlikt. Objekts pieder pašvaldībai, bet jautājums ir ļoti savarīgs. Visi zina, ka spīdvejs nebaidās no sala, bet baidās no nokrišņiem. Pa slapju treku nepabrauksi. Tāpēc jau sportisti rudens un ziemas periodā kur tik nebrauc trenēties, pat uz Austrāliju. Kā tikai uzliksim stadionam jumtu, tā Daugavpils kļūs par spīdveja Meku. Bet tas ne tikai pilsētas imidžu veidos, bet arī veicinās naudas pieplūdumu tās kasē.

Albīna Davidenko, D-fakti.lv