Kāpēc zaglis jāpārataisa par hamburgera pildījumu

D-fakti.lv

Mūsu brīnišķīgajā Latvijā kārtējo reizi bez vainas sodīti 80 tūkstoši pensionāru un citi Krājbankas klienti: pašvaldības, medicīnas iestādes, uzņēmējdarbības struktūras. “Svinību organizētāji”, droši vien jau ir tikuši līdz Londonai, kur tagad varēs dzīvot uz nebēdu un ne par ko neraizēties. Bez jebkādas atskatīšanās uz Latvijas Temīdu. Un kāpēc lai uz to būtu jāatskatās?

 Likums, kā jau dzīve vairākkārt to ir pierādījusi, ir nežēlīgs tikai pret sadzīviskiem huligāniem un citiem sīkiem pārkāpējiem. Viņi tad arī nosēž zonā no zvana līdz zvanam, uzkrājot kriminālo pieredzi. Bet tie, kuri ir valsti apkrāpuši par par vairākiem simtiem miljonu, kļūst par valsts īpašās aprūpes objektiem. Piemēri tālu nav jāmeklē: ne pārāk sen veiksmīgi izglāba „Parex”, tagad glābj „dzimtenes spārnus”- airBaltic. Un arī Krājbanku it ka taisās... Tāpēc es gandrīz par 100% esmu pārliecināta, ka arī šis noziegums paliks nesodīts. Bet žēl gan, jo šiš ir tieši tas gadījums, kad Latvija, stāvot miera stājā ASV priekšā, var pārņemt tās tiesu pieredzi. Un piemērs, lūk, kāds!

Tajā pat dienā, kad MSL pastāstīja par Krājbankas krahu un televīzijā rādīja milzīgās padzīvojušu cilvēku rindas, kuras stāvēja pie Krājbankas filiālēm, vienā no ziņu kanāliem tika parādīts sižets par tiesnesi no Teksasas. Oriģinālais likuma kalps, kura uzvārds ir Fains, notiesāja Mirelis laulāto pāri par 37 miljonus dolāru lielā labdarības fonda izšķērdēšanu ne jau ar cietumsodu, bet gan nolēma, ka katram no laulātajiem jākļūst par ...”hamburgeru”. Trīs reizes nedēļā notiesātajiem jāģērbj divpusējs plakāts, uz kura rakstīts: “Es – zaglis. Es nozagu naudu no labdarības fonda”. Ar šo plakātu vairākas stundas vainīgajiem jāstaigā cilvēku pilnajās ielās. Šī tiesas sprieduma izpilde tiek kontrolēta ar speciālas nenoņemamas sprādzes palīdzību.

Jau vairākas nedēļas šie notiesātie “hamburgeri” nēsā šādus plakātus. Apkārtējie, protams, reaģē, pie kam, diezgan aktīvi. Protams, laulātos neapmētā ar akmeņiem, bet vairums garāmgājēju izsaka tiem neglaimojušas piezīmes. Kad pie Mireliem vērsās žurnālisti, lai uzzinātu, kā tie iztur šāda veida sodu, laulātie bija izmisumā: abi atzinās, ka, sēdēšana cietumā, salīdzinot ar plakāta nēsāšanu, būtu liela laime. Savukārt, likuma paklausīgie amerikāņi ļoti pozitīvi uzņēma šāda veida sodu, un teica žurnālistiem, ka vajadzētu biežāk praktizēt kaut ko tamlīdzīgu. Un nekādu izmisušu kliedzienu par cilvēktiesību pārkāpumiem. Tātad, kad runa ir par Amerikas sabiedrības interesēm, neviens īpaši necenšas svēti ievērot demokrātijas normas valstī, kura sevi uzskata par demokrātijas pamatu visā pasaulē.

Es neesmu asinskāra, bet domāju, ka būtu lieliski pārņemt šādu pieredzi un ieraudzīt Rīgas, Daugavpils un citu Latvijas pilsētu ielās cilvēkus ar plakātiem “Es esmu zaglis”, “Es izlaupīju valsts pensiju fondu”, “Es nozagu nākotni jaunajiem” utt..Un lai viņi staigātu, bet mēs “pateiktos” šiem darboņiem savu spēku un fantāzijas robežās.

Esmu pārliecināta, ka pat tāda soda perspektīva manāmi samazinātu mantraušu skaitu Latvijā. Ne velti vēl 19. gadsimtā krievu rakstnieks A. Ostrovskis teica, ka jātiecas pie tādas sabiedriskās iekārtas, kurā katrs cilvēks visvairāk baidītos no sabiedrības tiesas. Izskatās, ka Teksasas tiesnesis Fains jau spēra soli šajā virzienā. Tagad jālemj Latvijas kolēģiem.

 

Albīna Davidenko, D-fakti.lv