Jānis Streičs: „Rotko lieta ir mistifikācija”

D-fakti.lv

Daugavpilī 8. oktobrī savu jauno darba sezonu uzsāka Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes jauniešu interešu izglītības skola „Humanitārā akadēmija jauniešiem” ko vadīja „Humanitārās akadēmijas jauniešiem” aizbildnis, Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis, Trīszvaigžņu ordeņa komandieris, kinorežisors, mākslinieks, scenārists, aktieris, sabiedriskais darbinieks Jānis Streičs. Pirms lekcijas viņš atbildēja uz žurnālistu jautājumiem. Bet pēc lekcijas uzrakstīja portāla D-fakti.lv lasītājiem novēlējumu ar autogrāfu un aizsteidzās uz Līvāniem, kur Latgales mākslas un amatniecības centrā atklāja savu bērnības atmiņu ainiņu izstādi ".... kur basām kājām" – ap 30 gleznām pasteļu tehnikā.

- Kāda loma Jūsu dzīvē pieder Daugavpilij?

- Milzīga, vērīga, fundamentāla. Kā nekā piedzimu Daugavpils apriņķī. Te mijas manas dzīves lielais un traģiskais. Te slimnīcā mira mana māte, te traģiski gāja bojā pirms gada mans dēls, te es uzfilmēju daudzas filmas „Mans draugs nenopietns cilvēks” epizodes, te bija pirmais manā mūžā kinoseanss, šeit pirmo reizi redzēju teātri. Šeit 1958.gadā piedalījos Latgales kultūras nedēļas zonas skatē. Mēs uzvarējām un tikām izvirzīti uz Rīgu. Tad es pēc šīs skates Rīgā arī paliku. Nevelti saku, ka Daugavpilij ir fundamentālā loma manā dzīvē. Šeit Daugavpils pedagoģiskajā institūtā strādāja mans pirmais skolotājs Jānis Stupāns (no Gailīšu pamatskolas). Daugavpilī dzīvoja mans onkulis Staņislavs, kurš bija mans vīrieša ideāls.

- Ko gribat dot jauniešiem, uzstājoties „Humanitārās akadēmijas jauniešiem”?

- Labu, gaišu, iespēju, bail teikt, ka gudru, bet lai paši spriež. Man ļoti reti iznāks šeit tikties. Esmu ievēlēts par goda aizbildni, un tādas tikšanās ar lekciju ir mans ierosinājums, lai lieta nebūtu formāla, ka tikai skaities un pats nerādies. Tāpēc gribu dalīties pārdomās par dzīvi. Ja tikšanās vienam otram atstāj kādu domu, ierosmi, ļoti labi. Jo viss sastāv no tādām kripatiņām. Kā Paustovska „Zelta rozē”, kur no zelta puteklīšiem veidoja zelta rozi. Man dzīvē arī tā ir bijis. Es nodarbojos ar glezniecību, bet man nav mākslinieka izglītības, taču man daudzi draugi ir mākslinieki un es no katra esmu guvis pa kripatiņai un zinu, ko katrs man ir devis. Cik atvērts būsi, cik patiess, tik arī varēsi kaut ko arī dot. Tas ir galvenais – būt patiesam, atvērtam un… ne pārāk gudram.

- Ja reiz sākām runāt par glezniecību, kāda ir Jūsu attieksme pret Daugavpilī dzimušo Marku Rotko?

- Izpūsts lielums. Es neko par viņu nezinu, es neteiktu, ka viņš ir arī pasaulē pazīstams. Pasaule ir pilna ar mistifikācijām, var daudz ko uztaisīt ar dažādām kampaņām. Rotko lieta ir mistifikācija. Daugavpilī ir daudz kas cits tik tiešām ievērojams un godā ceļams. Tā ir kādam izdevīga kampaņa.

- Kam pēc jūsu domām varētu veltīt uzmanību? Tas varētu būt, piemēram, Stroks vai kāds cits?

- Protams. Noteikti. Viņš šeit dzīvoja, darīja. Ir ko pavairot, uz viņa var taisīt kapitālu. Var taisīt gan pilsētas seju, gan reklāmu, gan pazīšanu pasaulē. Un nemaz neprasot tik daudz līdzekļu. Daugavpilī ir ļoti multikulturāla vide, kā paraugs tam, kā var sadzīvot. Kaut vai pieminot to, ka kņazs Oginskis ir nopostījis arhīvus, bet tanī pašā laikā ir radusies skaista Oginska polonēze. Varētu taisīt pasaules tango festivālus. Kur citur, nekā Daugavpilī – liela estrāde Stropos. Šeit ir pats tango karalis. Zelts, īstais zelts, ar ko varētu pelnīt. Nerunājot par Raini, Pumpuru. Šeit ir Raiņa jaunu dienu zeme! Es gribētu dzirdēt no mūsu nacionāļiem, kas runā par nacionālām vērtībām, kādas konkrētas lietas viņi var piedāvāt Daugavpils latviskošanā, kaut pusvārdu gribētu dzirdēt no viņiem. Šeit ir jātaisa ne tikai cietoksnis, kas arī ir svarīgs, bet šeit ir arī latviskās kultūras cietoksnis un tam ir labs vēsturisks pamatojums. Jo tāda teātra aktivitāte, kāda šeit bija kara laikā, ir pielīdzināta Rīgas teātru aktivitātei. Mans onkulis Stanislavs stāstīja, ka katru vakaru apmeklēja teātri un tas bija pārpildīts ar skatītājiem. Labi aktieri, laba trupa. Pēc kara laika arī bija labs teātris, arī krievu trupa. Kur ir šī nacionālā programma? Šeit Daugavpilī, kur ir jātaisa Latvijas kultūras cietoksnis. Spēki šeit ir – arī augstskola, Vienības nams.

Lai zied arī citu piemiņa par tiem, kas šeit ir bijuši, ieskaitot Stroku. Jo nav nekā skaistāka par mūziku – tā ir Dieva valoda. Mūzika ir vispieejamākā, ar kuru varētu darīt. Lūdzu, celiet godā Stroku! Tam nav jāpārliecina, nav vajadzīgi pierādījumi. Visi tic. Tikko dzird melodiju un ir pakļauti tai. Vajadzēs pateikt Raimondam Paulam, kurš arī var teikt ir Latgales patriots, viņam ļoti patīk Latgales melodijas, viņš varētu palīdzēt.

- Ko jūsuprāt nozīmē patriotisms un vai Jūs esat Latgales patriots?

- Tas, kas sevi deklarē par patriotu man liekas aizdomīgs, jo patriotisms ir ļoti intīma lieta. Patriotisms ir līdzīgs ticībai. Kā teica brāļi Kaudzītes „Mērnieku laikos” ceturtie ir tie, kas ar ticību nelielās, bet krietnus darbus dara. Nevajag ar ticību lielīties, bet darīt krietnus darbus. Cilvēkā jābūt gan patriotismam, gan valstiskuma apziņai.

- Ko Jūs varat pateikt par politisko situāciju valstī?

- Es distancējos no politikas, jo mums nav demokrātiskā vēlēšanu sistēma. Tā ir ārpus mana saprāta. Ja notiek kas nenormāls un es neesmu spējīgs to ietekmēt, es turos malā vispār – pat nesekoju. Tas ir nenormāli pašos pamatos. Mums nav partiju, mums ir sociopāti un ekonomiskie grupējumi. Ļoti smieklīga cīņa pret oligarhiem, jo naudas vara mūžam būs. Tas ir ārpus saprāta. Latvijā ir politiskā stagnācija.

- Kādas ir jaunatnes perspektīvas?

- Nevajag jauniešus saistīt ar vietu, tā neko nenozīmē. Vajag piesaistīt ar darbu un iespējām. Atcerieties Las Vegas – tuksnesis, tikai vienam ir radusies ideja un tuksnesi pazīst visa pasaule kā spēļu biznesa impēriju. Jaunatnei vajag dot iespējas sevi izteikt, darboties, būt derīgiem sabiedrībai, redzēt, ka viņi saviem spēkiem var kaut ko panākt, ka viņi var veidot un vairot savu labklājību. Jādomā par radošām iespējām darbībā. Daugavpilij ir ļoti izdevīga vieta ar ceļu krustojumiem, ko pats Dievs ir devis un to ir jāprot izmantot.

- Vai Latvijas kino ir nākotne, līdzīga kādreizējai Rīgas kinostudijai?

- Nebija Rīgas kinostudijas – tā ir leģenda, mīts. Tā bija tikai lielās kino impērijas sastāvdaļa. Sabruka impērija – nav arī tās. Kino ir bezcerīga lieta. Uzņēmu filmu „Rūdolfa mantojums”, bet tai nav nevienas optiskās kopijas – tikai diskos. Kāds prieks strādāt, ja savu filmu nevaru nekur parādīt. Kino Latvijai un arī sev nekādas perspektīvas neredzu, kamēr šeit atkal nebūs izveidota kādas lielās firmas filiāle – vienalga vai Amerikas, vai kādas citas. Tad gan mums būs darbs.

- Kādi plāni tuvākai nākotnei?

- Darba pietiek. Saistīts ar letonikas kustību, zinātniskie darbi, konferences, vadu vienu diskusiju par nacionālo identitāti, ir jāraksta grāmata, viena jau ir iznākusi, jāglezno…

Irēna Jegorova, D-fakti.lv