Svetlana Gavrilova: „Atgriešanās sociālajā dienestā – tā ir likteņa zīme”

Pēdējā Daugavpils pilsētas domes sēdē Sociālo lietu pārvaldes vadītājas pienākumu izpildītāja Svetlana Gavrilova tika apstiprināta šīs pašvaldības iestādes vadītājas amatā. Ziņu portāls D-fakti.lv uzdeva pāris jautājumus S.Gavrilovai.

- Svetlana, Jūs strādājat SLP kopš 2007.gada, bet pilsētas sociālās palīdzības struktūrās – kopš 2005.gada.  Jūs bijāt Pensionāru dienas centra, sociālās patversmes vadītāja un, bez šaubām, labi pārzināt šo darbu.Vai Jūs saskārāties ar kaut ko jaunu vai jutāt kaut ko, kad vadījāt tādu lielu struktūru kā SLP?

- Jo lielāka iestāde, jo lielāka atbildība.Šī sajūta vienlaicīgi nospiež un tajā pat laikā uztur formā.  Šodien Sociālo lietu pārvalde ietver sevī 6 nodaļas, 9 struktūrvienības; pie mums strādā 220 cilvēki, sniedzot palīdzību tādā vai citā veidā 30 tūkstošiem pilsētas iedzīvotāju.Mūsu klienti – cilvēki, kas ir ļoti dažādi, ne tikai maznodrošinātie, bet arī vientuļie, pensionāri, cilvēki ar īpašām vajadzībām, bērni, narkomāni, bijušie sodītie.Katram no viņiem – savs dzīvesstāsts, savas vajadzības.Mūsu uzdevums—palīdzēt cilvēkam atrisināt viņa problēmu, pie tam darīt visu precīzi, valstī esošo likumu ietvaros.Nejūties kā savā ādā, kad nevari sniegt vajadzīgo palīdzību.

- Un ko tad?Vienkārši pārdzīvojat?

 - Ar emocijām vien neko neizdarīsi.Nestandarta situācijās arī mēs mēģinām atrast nestandarta risinājumu, strādājam sadarbībā ar bāriņtiesu, ar profesionālajām skolām.Piemēram, nesen mēs atrisinājām šādu problēmu:Anglijā mūsu vietējo puisi stipri piekāva, viņam nepieciešama nopietna reabilitācija.Mēs šādu iespēju atradām valsts programmas ietvaros, turklāt, viņš varēs ne tikai uzlabot savu veselību, bet arī reabilitācijas laikā vēl saņemt profesionālo apmācību, turklāt bezmaksas.

Šodien, kad cilvēki dzīvo smagos apstākļos, daudz uzmanības tiek pievērsts sociālajai reabilitācijai:bijušajiem ieslodzītajiem, bezdarbniekiem darba prasmju atjaunošanai.Mēs uzņemamies garantiju par jauniešiem, kas iestājas augstskolās, lai viņi saņemtu stipendiju; studentus ņemam praksē SLP.Palīdzam tiem, kam nepieciešams atjaunot pases.Pēdējā laikā cenšamies motivēt jauniešus legalizēt laulību, ja pāris jau sen dzīvo kopā, vai gluži pretēji, šķirt oficiālo laulību, ja tā jau sen ir pārvērtusies par fiktīvu laulību.Kopumā, mūsu dienestam nākas nodarboties ar plašu sociālo jautājumu loku, un, ticiet man, mūsu klienti – tie nav tikai kaut kādi izlaidušies cilvēki (kaut gan ir arī tādi), bet pilnībā pieklājīgi pilsētnieki, kas nonākuši smagā situācijā.

- Priekš Jums esošais amats – kārtējais pakāpiens karjerā vai arī sociālais dienests ir drīzāk Jūsu aicinājums?

- Lielākoties – aicinājums.Tā ir sanācis, ka pēc Ļeņingradas Lauksaimniecības institūta pabeigšanas specialitātē ekonomists–grāmatvedis, es tiku nosūtīta strādāt sovhozā „Naujene”.Un mani ievēlēja par arodbiedrības priekšsēdētāju.Tad man bija 24 gadi, bet jautājumus nācās risināt nopietnus, kas bija saistīti ar mītnes, ārstēšanās, atveseļošanos sanatorijās un tml. piešķiršanu. Man darbs patika, un, spriežot pēc tā, ka mani trīs reizes atkārtoti ievēlēja šajā amatā, cilvēki man uzticējās un bija apmierināti ar manu darbu.

Reorganizācijas laikā es pāris gadus nodarbojos ar piedzimušo meitiņu, bet pēc tam atnācu uz praktiski tukšu ēku Locikos, kur vajadzēja izveidot bibliotēku.Pakāpeniski parādījās ne tikai bibliotēka, bet izdevās arī izveidot labu Kultūras un sporta centru.Bet pēc tam radās ideja organizēt novadpētniecības muzeju Naujenē – es tajā laikā aizrāvos ar novadpētniecību.Pēc pāris gadiem, pēc daudzām ekspedīcijām, izstādēm, tikšanās reizēm, radās ne tikai muzejs, bet arī Augšdaugavas svētki, kas ieguva lielāku popularitāti, kļūstot par pilnvērtīgu tūrisma produktu.Un taka „Dinaburga – Daugavpils pamatlicēja” ar mazu pils maketu, kuru tagad pazīst tālu aiz Naujenes robežām, - to visu veidoja pagasta bezdarbnieku, pensionāru un jauniešu komanda brīvdienu laikā.

Tas viss bija ļoti interesanti un aizraujoši, bet it kā jau pastāvēja pats par sevi.Tāpēc, kad man piedāvāja kļūt par Pensionāru dienas centra vadītāju, es piekritu un stājos amatā 2005.gada 1.oktobrī – kā reiz Starptautiskajā pensionāru dienā.Tāda sakritība likās kā sava veida likteņa zīme; es atgriezos uz sava ceļa – sociālajā sfērā, kur varu būt tik tiešām noderīga.Pēc tam kļuvu par sociālās patversmes vadītāju, bet kopš 2007.gada strādāju jau pārvaldes administrācijā – kā informācijas, apmācību, uzraudzības, attīstības un projektu nodaļas vadītāja, kopš 2011.gada – direktora vietniece SLP.Pēdējo sešu gadu laikā ne reizi neesmu nožēlojusi savu lēmumu, tātad, tas bija pareizs.

- Ārpus darba, kam Jūs veltāt brīvo laiku?

- Darbam pie projektiem, dažādu akciju, pasākumu, krājumu izdevumu par sociālā darba teoriju un praksi sagatavošanai.Vēl es, galvenokārt dvēselei, mācos vecticībnieku Grebenščikovas skolā.Man patīk tikties un pavadīt laiku ar maniem seniem un labiem draugiem – mums jau sen ir izveidojies noteikts domubiedru loks; cilvēku, kas saprot un atbalsta viens otru.Tas ir ļoti svarīgi, kad ir tādi uzticami un laika gaitā pārbaudīti draugi.   

Albina Davidenko, D-fakti.lv