Teodors Bikovskis: „Pilsētā ir jāveido komfortabla jaunatnes vide”

D-fakti.lv

1.jūlijā jaunajā Daugavpils pilsētas domes Jaunatnes lietu departamentā vadītāja amatā stājās Teodors Bikovskis. Starp vairākiem pretendentiem domes konkursa komisija izvēlējās 37 gadus vecu DU un RSEBAA pasniedzēju un Sambo un džudo centra treneri. Par jaunatnes politiku, pedagogu dinastiju un aizraušanos ar divcīņu – intervijā ar T.Bikovski.

- Pastāv viedoklis, ka vadošus amatus domē ieņem nevis konkursu kārtā, bet pēc piederības pie kādas partijas. Taču jūs politikā neesat manīts, tāpēc plašai pilsētas sabiedrībai jūs drīzāk esat nepazīstams, nekā pazīstams.

- Es nepiederu nevienai politiskai partijai, bez tam es esmu Krievijas pilsonis. Uzreiz pateikšu, ka neesmu pārkāpis Latvijas likumus, ieņemot šo amatu pašvaldības struktūrā. Ar valodu arī nav problēmu – bez krievu valodas pārzinu vēl latviešu un angļu.

- No kurienes jūs esat, kur mācījāties?

- Piedzimu un izaugu Daugavpilī. Absolvēju Daugavpils 9.vidusskolu un Daugavpils Universitāti, pirms 3 gadiem pabeidzu maģistratūru, pašlaik mācos doktorantūrā. DU uzskatu par savu augstskolu, jo pēc kara Krievu valodas un literatūras katedru vadīja mans vectēvs . Viņš pēc kara ar ģimeni tika norīkots uz šejieni no Cēsīm. Pēc tam DPI neilgi strādāja arī mana mamma. Tātad es, var teikt, esmu ģimenes tradīcijas turpinātājs, tiesa, es studēju ekonomiku un pasniedzu arī ekonomiku. Bet RSEBAA filiālē strādāju, var teikt, no augstskolas darbības pirmās dienas.

- 1997.gadā jūs atvērāt Sambo un džudo centru. Tas ir negaidīti, jūs taču esat intelektuālās sfēras darbinieks. Kad ir sākusies aizraušanās ar cīņu?

- Būdams students. Precīzāk – 1992.gadā sāku nodarboties ar džudo pie Tengiza Vadakarijas. Pāc dažiem gadiem kopā ar sievu Bereniku mēs atvērām savu Sambo un džudo centru, es saņēmu otro danu.

- Sieva atbalsta jūsu aizraušanās ar sportu?

- Man laimējās – sieva ne tikai atbalsta, viņa pati trenē bērnus. Viņai ir pirmais dans. Ceru, ka abas mūsu meitas, kad paaugsies, arī nodarbosies ar džudo vai sambo. Vecākai ir 5 gadi, jaunākai – gadiņš, taču mēs viņas ņemam līdzi uz sacensībām, viņām patīk. Bez tam centrs izaudzināja sambo pasaules vicečempioni starp junioriem Veroniku Krumgoldi. Šodien viņa jau pati strādā ar bērniem mūsu klubā.

- Kas piespieda jūs piedalīties konkursā uz Jaunatnes lietu nodaļas vadītāja amatu, it īpaši kad dome pasludināja mūsu laikā neizpildāmo uzdevumu – apturēt jaunatnes aizbraukšanu no pilsētas?

- Es jau 14 gadus vadu sporta centru un zinu, cik grūti sasniegt nosprausto mērķi. Kā augstskolas pasniedzējs redzu mūsdienu jaunatnes grūtības un zinu, kā iemācīt studentu sasniegt rezultātus, kas ir derīgi gan sev, gan sabiedrībai. Daugavpilī vēl palika talantīgā, enerģiskā jaunatne, kuru vajag atbalstīt un dot iespēju realizēt sevi sabiedriskajā dzīvē. Tas ir darbs, kas prasa daudz pūļu un pacietības, kas prasa ne tik daudz līdera īpašības, cik laba administratora iemaņas. Pilsētā ir jāizveido tāda vide, kurā jaunatnes organizācijas varēs komfortabli darboties. Iespējams, būs jaunatnes līderu papildus izglītošanas projekti vai arī ir vērts padomāt par kopējiem augstskolu, arodskolu un vidusskolu pasākumiem, vai attīstīt brīvprātīgo jaunatnes kustību. Domāju, tas būs izmantojams darba stratēģijā un taktikā, bet domes konceptuāls uzdevums ir labs kā mērķis, uz ko vajag tiekties.

- Kādas savas īpašības jūs uzskatāt par dominējušām?

- Tā kā dzīve ir kustība, uzskatu, ka cilvēkam ir jākustas, obligāti apgūt kaut ko jaunu. Tas ļaus attīstīties, tāpēc es mācos ar prieku. Vēl man nepatīk nepabeigti darbi. Iesākto darbu obligāti ir jāpabeidz. Kas attiecas uz cilvēkiem, uzskatu, ka katrs no mums ir tiesīgs brīvi domāt, rīkoties, pat kļūdīties, taču ir jābūt atbildīgam par to visu. Brīvība bez atbildības ir haoss.

Albīna Davidenko, D-fakti.lv