Oļegs Jemašovs: „Āfrikas bēgļus Latvija neinteresē”

D-fakti.lv

Kā jau tika ziņots, 9.maijā Valsts robežsardzes Daugavpils pārvaldes priekšnieka amatu ieņēma apakšpulkvedis Oļegs Jemašovs. Par mācībām Golicino, robežsardzes profesijas prestižu un tuvākajā laikā gaidāmajiem afrikāņu bēgļiem – intervijā ziņu portālam D-fakti.lv.

- Kāpēc Jūs izvēlējāties tieši šo profesiju? Vai padomju laiku filmu romantika Jūs kaut kādā veidā ietekmēja?

- Neapšaubāmi. Man bērnībā bija vācu aitu suns, es viņu apmācīju, pat gribēju kopā ar suni iet dienēt armijā uz robežas. Pabeidzu skolu Rīgā, pēc tam gadu strādāju fabrikā un 1989. gadā iestājos Augstākajā kara robežsardzes speciālajā skolā pilsētā Golicino. Tas ir netālu no Maskavas. Augstākās robežsardzes mācību iestādes bijušajā PSRS bija tikai trīs. To es pabeidzu 1993.gadā, atgriezos Latvijā un sāku dienēt.

- Jūs mācījāties sarežģītā laikā. Latvija ieguva neatkarību, vai Jums saistībā ar to neradās problēmas?

- Mācības noritēja stabili. Bija piedāvājums apmācības vidū atgriezties Latvijā , bet es to noraidīju, pabeidzu mācības, un, lūk, pēc tam rakstīju ziņojumu, atteicos no Krievijas leitnanta titula un pieņemu lēmumu dienēt dzimtenē.

- Iznāk, ka Jūs esat liels patriots?

- Es vienkārši pieņēmu tādu lēmumu. 1993.gada augustā sāku darbu Rēzeknes robežsardzes mācību centrā, pēc tam strādāju Rīgas pārvaldē. Pēc tam bija Valmiera, tur es 9 gadus biju pārvaldes direktora vietnieks. Pēc tam mani pārcēla uz Ludzas pārvaldi, kur es pildīju direktora pierobežas un imigrācijas jautājumos vietnieka pienākumus. Un, lūk, tagad – Daugavpils. Gribu atzīmēt, ka notikumu kārtība un intensitāte Valmierā un Ludzā ļoti atšķiras. Igaunijas pierobežā ir mierīgāk nekā Krievijas pierobežā.

- Kā gan savādāk. Tad Jūs nepavisam nezināt Daugavpili?

- Es tagad iepazīstu pilsētu. Redzu, ka notiek būvniecība, tiek veikti remontdarbi. Galvenā pilsētas iela rada patīkamu iespaidu. Ģimene pagaidām atrodas Valmierā, sieva arī strādā robežapsardzībā, dēls un meita mācās ģimnāzijā. Nav jēgas viņus tagad raustīt, lai pabeidz mācību gadu savā skolā.

- Vai vēlaties, lai bērni izvēlas vecāku profesiju?

- Bērni paši izlems. Pagaidām no viņu puses es neredzu lielu interesi par pierobežas dienestu. Meita aizraujas ar tautas dejām...

- Oļeg, no personiskā pāriesim pie dienesta jautājumiem. Kas ir vispirms jārisina?

- Galvenie mūsu dienesta uzdevumi – valsts robežas apsardze, imigrācijas kontrole un nelikumīga aizliegto preču ievešanas novēršana kopā ar muitas iestādēm. Pavisam drīz, 23.maijā, Daugavpils sāks bēgļu uzņemšanu, pie mums pārvedīs tos, kas tagad atrodas Olainē. Tas ir aptuveni divdesmit cilvēku, galvenokārt pārceļotāji no Āfrikas (Kongo, Togo, Gana). Viņus Latvija neinteresē, viņi ir afrikāņu cilšu savstarpējo konfliktu upuri un grib pārvākties uz savām kopienām Beļģijā, Francijā un Itālijā. Viņi sarunājas viens ar otru savos dialektos un franciski un angliski runā maz...

- Mūsu iedzīvotājus viņi interesē mazāk, nekā regulāra un spēcīga nelegālo cigarešu plūsma. Kā cīnieties ar to?

- Cigaretes – vietējais nelikumīgais pierobežas bizness, to nevar neņemt vērā. Mēs cīnāmies. Gandrīz katru dienu aizturam nelegālas partijas. Piemēram, no pēdējām – 17.maija naktī pierobežas nodaļas darbinieki Piedrujā ar speciālu nakts novērošanas līdzekļu palīdzību aizturēja plostu, uz kura atradās 14 cigarešu kastes. Cigaretes slēpj visur – dubultajos jumtos un grīdās automašīnās, dubultajās sienās kravas automašīnās. Ziemā robežsargi ķēra sniega motociklus, kas no aizmugures bija aprīkoti ar ragavām cigaretēm. Bieži nelikumīgiem pārvedumiem izmanto kravas vilcienu lokomotīves, vienā lokomotīvē var paslēpt līdz 30 kastēm cigarešu. Diemžēl, nevar paredzēt šīs plūsmas samazināšanos: galu galā Latvijā no 1.jūlija atkal pacels akcīzes nodokli tabakas izstrādājumiem. Turpināsim cīnīties.

- Vai bieži aizturat zagtas automašīnas? Un kāda situācija ir izveidojusies ar narkotikām?

- Ir gadījumi, kad aizturam zagtas automašīnas ar viltotiem šasijas numuriem. Narkotiskas vielas gadās mazos daudzumos, tie ir starptautiskie autobusi, jūras ostas, kur mūsu darbinieki ar dienesta suņiem konstatēja narkotisku vielu ievešanas gadījumus un aizturēja pasažierus ar narkotiskām vielām. Reizēm pietiek tikai pavērot pasažierus, ievērot viņu nervozitāti, un pat suns nav vajadzīgs.

- Nu jā, robežsargs – tas taču ir psihologs kaut kādā ziņā. Jūs 18 gadu praksē ir bijuši nestandarta gadījumi? Nevis vienkārši paslēptas cigaretes, bet kaut kas eksotiskāks....

- Kad strādāju Rīgā, atmiņā palikusi pierobežas kontroles veikšana uz kuģa, kas stāvēja reidā un neienāca ostā. Tas ir, robežsargs jutās kā atvērtā jūrā. Kā arī kruīza kuģus pārbaudīt bija neierasti: 1500 pasažieri, visi steidzas uz ekskursiju, jāstrādā ļoti precīzi un ātri.

- Mūsdienu robežsargu Latvijā var uzskatīt par nodrošinātu cilvēku?

- Vispārējā krīze mūsu sfērā atsijāja pagaidu strādniekus, palika tikai izturīgākie. Kā visās valsts iestādēs, arī mums samazināja algas. Inspektors uz rokas saņem vidēji ap 300 latu. Tas ir stabils ienākums, ir arī sociālās garantijas. Pilnīga aiziešana pensijā iespējama no 50 gadu vecuma.

Darbs pierobežas apsardzē piesaista sievietes, to tagad ir aptuveni 45 procenti. Sievietes reizēm labāk par vīriešiem jūt profesijas prestižu un stabilitāti.

Mūsu sarunas nobeigumā es vienkārši gribu teikt, ka mēs vienmēr esam gatavi informēt iedzīvotājus par pierobežas noteikumiem un ļoti ceram uz dialogu ar visām ieinteresētajām personām.

Ludmila Vessele, D-fakti.lv