Žanna Kulakova: „Pēc būtības es esmu reformators, bet neesmu agresīva”

D-fakti.lv

Domes ārkārtas sēdē, kas tika sasaukta 24. martā, domes deputāte no apvienības LPP/LC vicemērs Žanna Kulakova tika ievēlēta par pilsētas mēru, nomainot šajā amatā Jāni Lāčplēsi. Jau nedēļu Daugavpils dzīvo ar jaunu mēru, bet pilsētu atkal vada – sieviete. Ziņu portāls D-fakti.lv uzdeva Ž. Kulakovai dažus jautājumus.

Par varas maiņu

- Daļa pilsētas iedzīvotāju uzskata, ka Lāčplēša kungu ievēlēja iedzīvotāji un viņa nocelšana no amata pēc Rīgas partijas vadītāju norādījuma – apvērsums un aizkulišu spēles. Kā jūs komentēsiet jūsu kolēģa un priekšgājēja atstādināšanu?

- Bez šaubām, katram cilvēkam ir tiesības uz personīgo viedokli, pat ja tas ir absolūti mitoloģisks un nekādā veidā neatspoguļo lietu reālo būtību. Tomēr, tas, kas notika nedēļu iepriekš – nav nekāds apvērsums, nav spēles, bet ir pieļaujama ar likumu procedūra. Deputātu darba kā vienotas komandas organizēšanas problēmas tika pārrunātas ar Jāni Lāčplēsi sākot no oktobra, bet tas nesniedza gaidāmo rezultātu. Tāpēc informācija par situāciju tika sniegta partijas LPP/LC vadītājiem, kā to pieprasa partijas disciplīna. Nesenā Šlesera kunga ierašanās Daugavpilī pilnīgi iekļaujas partijas darba kontekstā. Mūsu partija, atbilstoši koalīcijas līgumam, izvirzīja J. Lāčplēša kandidatūru Daugavpils domes priekšsēdētāja amatam, tai arī bija tiesības izmainīt savu viedokli un izvirzīt citu kandidatūru, šajā gadījumā – manu.

Uzsvēru – pašvaldības vadītāju ievēl nevis pilsētas iedzīvotāji tiešā balsošanā, bet ievēlētie tautas pārstāvji – deputāti, kas arī notika mūsu gadījumā. Par mēra maiņu nobalsoja vairākums deputātu.

Kas ir saistīts ar tālākām kadru pārmaiņām, tad nekādas stihiskas „tīrīšanas” nebūs. Nepieciešams uzmanīgi izanalizēt darbu, rīkoties mierīgi un apdomīgi. Es, kaut arī attiecinu sevi pie reformatoriem, bet agresīvs reformators es neesmu.

Mans uzdevums ir noteikt precīzu deputātu korpusa un pašvaldības tieši kā komandas darbu, bet vēlāk jau visiem kopā tiekties pēc tā, lai sabiedrības viedoklis pilsētā kļūtu „siltāks”. Domāju, ka to var sasniegt, veicot maksimāli atklātu un godīgu dialogu ar cilvēkiem, piedāvājot viņiem izsmeļošu informāciju par jebkuru viņus interesējošu jautājumu.

Šodien daudzi pilsētas iedzīvotāji pārdzīvo sociālo neapmierinātību, uzskata sevi par vientuļiem un nevajadzīgiem sabiedrībai. Pēc iepriekš iegūtās pieredzes sociālajā dienestā zinu, ka viens no problēmas risinājumiem ir cilvēku piesaistīšana sabiedriskajai dzīvei, iesaistīšana pilsētas pasākumos, svētkos. Tas ļauj iziet no savu problēmu loka, saņemties, atrast jaunus draugus vai jaunas nodarbes.

Starp citu, daudzi kultūras masu pasākumi neprasa lielus materiālos ieguldījumus, bet ir nepieciešama organizatoru radošā pieeja un vēlēšanās izdarīt kaut ko noderīgu cilvēkiem. Naudu tādiem pasākumiem meklēsim, protams, ne jau budžetā, bet pie sponsoriem.

Par politiskajām spēlēm un līķiem

- Tas ir, pie tās nelielās cilvēku grupas, kura, pēc dažu plašsaziņas līdzekļu apgalvojumiem, diktē domes vadībai savus spēles noteikumus?

- Pilsētā tiešām nav tik daudz cilvēku, kurus var attiecināt pie lielā biznesa pārstāvjiem. Viņi radīja lielas kompānijas, atzīmēšu, nodrošinot mūsu iedzīvotājus ar darbu un algu. Un paši viņi arī ir Daugavpils iedzīvotāji. Dabiski, ka viņiem nav vienaldzīgs kā dzimtās pilsētas, tā arī sava biznesa liktenis, jo viņi atbild ne tikai par sevi, bet arī par daudziem citiem saviem darbiniekiem. Es izturos pret viņiem ar cieņu, jo viņi prata gūt sasniegumus un pat tagad, ļoti nelabvēlīgajos ekonomiskajos apstākļos, saglabā savus uzņēmumus. Tieši viņi ir daudzu sociālo pasākumu pastāvīgi sponsori, pie tam, parasti, lūdz neafišēt viņu palīdzību. Tad kāpēc pilsētas vadībai nav jāieklausās viņu viedoklī? Es uzskatu, ka tas ir jādara. Tam mēs vēl pagājušā gadā radījām Trīspusējo padomi un aicinām visus, kas tiešām vēlas reāli strādāt pilsētas attīstības labā, bet nevis jaukt gaisu ar tukšiem vārdiem, piedalīties tās darbā. Pilsēta noteica divus prioritāros virzienus: biznesa un tūrisma attīstība, ir gatava palīdzēt uzņēmējiem savas kompetences ietvaros, bet atsaucība pagaidām ir vāja, daudzi kaut ko gaida.

Gribu cerēt, ka tuvākajā laikā kaut kāda aktivitāte radīsies: sadarbībā ar DU mēs izstrādājām investīcijas piedāvājuma formu, un drīzumā mājas lapā izvietosim investīciju piedāvājumus uzņēmējiem, piemēram, par Cietoksni. Lūdzu, izstudējiet, uzņemieties tos realizēt, radot darbavietas, mainot pilsētas veidolu, godīgi pelnot. Tas ir daudzreiz interesantāk, nekā piemēram, iepriekš apvainot domi 25 miljonu Eiropas naudas „izzagšanā”. Atzīmēšu, starp citu, ka līdzekļu, kas paredzēti Eiropas projektiem, izmantošana tiek ļoti stingri kontrolēta ne tikai uz papīra, bet arī novērotāji no ES personīgi piedalās daudzu projekta realizēšanas posmu darba veikšanā.

Atskaites par iztērēto lielajiem pilsētas projektiem Eiropas naudu būs pieejamas attiecīgajās pašvaldības mājas lapas sadaļās. Es gribētu, lai cilvēkiem būtu iespēja par šo visus interesējošo jautājumu saņemt izsmeļošu informāciju, kaut gan zinu, ka obligāti atradīsies daži anonīmi, kuri izvietos Internetā nepatiesus un provokatīvus viedokļus.

- Jūs tas aizskar?

- Es nelasu komentārus mājas lapās, bet, kā jebkuru normālu cilvēku mani aizskar ļauni un netaisnīgi uzbrukumi, apmelošana. Tomēr aizskar ne tik ļoti, lai es justos morāli saspiesta. Nē, es protu savaldīties un protu kontrolēt savas emocijas, Bez tam, gadu gaitā izstrādāju profesionālu ieradumu uzmanīgi analizēt situāciju vai teikto. Es parasti cenšos visu salikt pa plauktiņiem, novietot sevi cilvēka vietā, ar kuru man notika konflikts vai saspringta saruna.

- Aizvadītajā nedēļā DAUTKOMa īpašniece izteica savu viedokli, ka LPP/LC ir jau politisko līķu partija. Ko teiksiet?

- Nav tādas sajūtas. Partija, starp citu, pastāv ilgi, strādā, tāpat kā tās pārstāvji. Protams, ir noteiktas problēmas, bet ir arī risinājumi. Tās galvenais kodols ir saglabāts. Mūsu pilsētā partijas ofiss ir radīts sen un strādā pastāvīgi atšķirībā no nesen atklātajām citu partiju deputātu sabiedrības pieņemamajām telpām.

Par ģimeni

- Žanna, kādā ģimenē jūs augāt, kā veidojāt savu karjeru?

- Man bija brīnišķīgi vecāki, kuru, diemžēl vairs nav. Tētis bija speciālists mežsaimniecības jomā, strādāja par militārās mežsaimniecības priekšnieku – tad bija tāds uzņēmums, bet mamma pasniedza skolā matemātiku un latviešu valodu. Viņa bija Nopelniem bagātais Latvijas skolotājs. Vecāki daudz strādāja, vienmēr bija ļoti aizņemti, un es līdz skolai augu modrā vecmāmiņas uzraudzībā netālu no Krāslavas.

Mācījos Daugavpils skolā, vēlāk gribēju iet tēva pēdās un iestāties Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, bet pārdomāju un sekoju mammas piemēram. Pabeidzu mūsu pedagoģisko institūtu, saņēmu matemātikas skolotāja diplomu. Bet tad nāca pārbūve, un daudz kas dzīvē mainījās. Es kādu laiku strādāju kultūras nodaļā par KN direktori Jaunajā Forštadtē. Tad mani paziņas uzaicināja mani uz Maskavu, kur es lielā koncernā ieņēmu sabiedrisko attiecību ģenerāldirektora vietnieces amatu. Tad es arī iestājos Ļeņingradas universitātes neklātienes nodaļā, lai saņemtu otro psihologa izglītību. Maskavas laika posms bija ļoti interesants, es guvu lielu pieredzi arī darbā, ieguvu labus draugus.

Ļoti siltas atmiņas vienmēr paliks par Vladislavu Listjevu. Tolaik kā reiz tikai veidojās komerctelevīzija, mūsu koncerns bija viens no tās akcionāriem. Mēs iepazināmies un pat uzturējām draudzīgas attiecības. Es atceros Vladu kā brīnišķīgu sarunu biedru: ļoti erudītu, dzīvu, asprātīgu, bez snobisma un augstprātības. Pat viņa kāzas ar Albīnu bija ļoti pieticīgas. Un tas pat nebija tādēļ, ka katram no laulātajiem tās bija otrās kāzas, vienkārši Vladislavs bija atsvešināts no šīs visas iedomības un mirdzuma.

Kad nopietni saslima mamma, man nācās atgriezties Daugavpilī, bet vēlāk man vairs negribējās nekur braukt. Es mierīgi dzīvoju un audzināju dēlu. Bet, lai nezaudētu darba ritmu, gāju strādāt. Biju Naujenes pagasta sociālā dienesta vadītāja, vēlāk pēc konkursa mani pieņēma par Pensionāru rehabilitācijas dienas centra vadītāju, bet pēc tam, arī pēc konkursa, - par Sociālo lietu pārvaldes vadītāju.

Par dēlu un hobiju

- Kādas īpašības ir nepieciešamas mūsdienu sievietei, ja viņa nodarbojas ar politiku vai sasniedz vadītāja amatus?

- Ģimenē man ieaudzināja cieņu pret cilvēkiem, es cenšos sekot šim noteikumam. Visu dzīvi attīstu sevī toleranci, māku klausīties cilvēkā, veidot ar viņu dialogu. Ir nepieciešami mierīgums, izturība, nebūs lieks sievietes šarms. Esmu pārliecināta, ka sievietei-vadītājai vēl nepieciešams ārēji izskatīties labi, būt apģērbtai akurāti un ar gaumi. Pēc manām domām, tā arī ir cieņas izrādīšanas sastāvdaļa pret apkārtējiem un pret sevi arī.

- Kā jūs atpūšaties no darīšanām un daudzajiem pienākumiem? Varbūt jūs esat ekstrēma pielūdzēja?

- Tagad jau nē. Bērnībā biju īsta nerātne, biežāk spēlēju ar zēniem, pat hokeju. Tagad ar sportu nenodarbojos, tiesa, no jaunības protu vadīt automašīnas, pat kravas. Pavizināties ar ātrumu patīk – pie stūres es jūtos ļoti labi. Vēl man patīk pasēdēt, padomāt vienatnē, ja nepieciešams atrisināt kādu nopietnu problēmu vai esmu vienkārši nogurusi.

Bet es – cilvēks sabiedriski aktīvs no bērnības. Ciest nevaru bezatbildīgus sliņķus. Man patīk ātrs dzīves ritms, patīk mācīties un daudz strādāt. Man pārmet, ka savienoju daudz dažādu pienākumu, bet es to daru ne par maksu, vienkārši interesanti uzzināt vēl kaut ko jaunu no mazpazīstamas sfēras. Vispār es sāku strādāt jau 15 gadu vecumā, biju apkopējas palīdze skolā. Maksāja man tad 35 rubļus, meitenei – ļoti laba nauda, kuru man ļāva tērēt savām vajadzībām.

- Kādas rakstura īpašības jūs cenšaties ieaudzināt dēlā?

- Pēc manām domām, man paveicās ar dēlu. Viņam ir 13 gadi, bet viņš uzvedas un domā kā pieaugušais. Viņš redz, ka es ļoti daudz strādāju, un arī cenšas labi mācīties. Kaut kā īpaši es viņu neaudzinu, tikai cenšos paskaidrot, cik daudz mūsdienu pasaulē nozīmē zināšanas un laba izglītība. Viņš aug par labu cilvēku: labsirdīgu, rūpīgu, uzmanīgu. Mēs viegli saprotam viens otru.
 

Albīna Davidenko, D-fakti.lv