Profesore Irēna Saleniece: „Treknie” gadi zinātnei bija vienkārši normāli gadi

Par tikšanās iemeslu ar vēstures doktoru, profesori, Daugavpils universitātes vēstures katedras vadītāju, Mutvārdu vēstures centra vadītāju Irēnu Salenieci kļuva nesenā balva, ko viņa saņēma no studentu padomes. I. Saleniece tika atzīta par labāko pasniedzēju un apbalvota ar vienu no Hesperīdas āboliem. Par to, kā vēsturniece raugās uz pasauli, par brīvību un laimi un par profesoru Veinbergu – intervijā ziņu portālam D-fakti.lv.

- Jūs jau izjūtat mitoloģiskā ābola burvju spēku?

- Īstenībā bija ļoti patīkami. Un priekš manis pilnīgi negaidīti, es uzskatu sevi par stingru cilvēku attiecībā pret studentiem. Visa ceremonija tika organizēta ar gaumi. Pareizi, ka Dieva gaismā izvilka dažādus cilvēkus – arodbiedrību, finanšu grāmatvedības nodaļas pārstāvjus. Vispār „izteiksim viens otram komplimentus”. Lieliska formula dzīvei.

- Tagad nepārtraukti dzirdi: students vairs nav tāds, kā vajag. Lūk, agrāk... Vai Jūs piekrītat tādam apgalvojumam? Jūs taču no 80. gadiem strādājat augstskolā...

- Agrāk labi, tagad slikti – nē, es nepiekrītu. Viss ir sarežģītāk. Tagadējie studenti ir brīvāki par mums viņu vecumā. Viņu vidū ir daudz labu, aktīvu jauniešu, viņi uzdot daudz jautājumu, lieliski atrod saikni starp, piemēram, manufaktūru radīšanu Anglijā XVII gadsimtā un mūsdienu biznesu. Pie mums ir brīnišķīgs II kurss, strādāju ar viņiem ar lielu prieku. Man nav sajūtas, ka mēs ņemam visus kas pagadās. Nē, pie mums atnāk izvēlētie. Un gribu atzīmēt: pie mums pirmo gadu eksistē vēstures doktorantūra, tagad ir pilnais cikls – bakalaurs, maģistrs, doktors. Jūs taču atceraties, kādreiz vēsture bija tikai otrā specialitāte papildus krievu valodas un literatūras pamatspecialitātei.

- Protams atceros. Starp citu, kāpēc Jūs savulaik izvēlējāties šo otro specialitāti?

- Nejauši. Pirmkārt vēlējos studēt literatūru. Grupā ar otro specialitāti vēsture bija konkurss, laikam no prestiža viedokļa es turp aizgāju. No citas puses, svešvalodu studēšanai Padomju Savienībā bija vāja motivācija. Un lūk, pirmais kurss, senās pasaules vēsture, semināri par Hammurapi likumiem pie profesora Veinberga. Tas bija aizraujoši interesanti. Un viņš tik pareizi izrunāja manu uzvārdu, meitenes no Krievijas, kuras mācījās manā grupā, teica – cik skaisti... Vēlāk es aizgāju uz pulciņu par seno pasauli, pēc tam kursa darbi un diplomdarbs pie profesora Veinberga.

- Irēna, es Jūs pārtraukšu. Profesors Veinbergs – intelektuāla un inteliģenta ideāls daudziem pagājušo gadu Daugavpils studentiem. Viņš ir Daugavpils kulturālais mīts. Viņš sen aizbrauca uz Izraēlu, bet uztur attiecības ar DU katedru. Kā viņam klājas un kāda ir viņa pašsajūta?

- Drīz viņam paliks 90 gadi. Viņš kopā ar sievu dzīvo Jeruzalemē speciālā mājā, kuru Izraēlas valdība piešķir izciliem zinātniekiem. Tagad nepasniedz, bet ilgi pasniedza, vadīja ļoti interesantus kursus, uz kuriem burtiski lauzās studenti. Jā, profesors Veinbergs nezaudēja saiknes ar mūsu katedru, mēs sarakstāmies, viņš ir visu mūsu darījumu kursā, viņš joprojām ir stingrs mūsu zinātnisko darbu kritiķis.

Pofesora Veinberga 90 gadu jubilejai DU Humanitārās fakultātes Komparatīvistikas institūts gatavo grāmatu, kas veltīta Veinbergam. Tajā ietilps daži zinātnieka darbi krievu, latviešu, angļu valodā, tiem klāt tiks pielikti plaši komentāri. Krājumā būs arī profesora Fjodorova raksti par Veinbergu, citiem zinātniekiem. Ieplānots arī mans raksts.

- Lieliski. Pabeidzot filoloģijas fakultāti, Jūs iestājāties Rīgā vēstures aspirantūrā...

- Te arī bez Veinberga neiztika. Tieši viņš ieteica man pievērst uzmanību Latvijas pirmskara vēsturei, tas tolaik bija plašs balts pleķis ar etiķeti „buržuāzijas”. Par tā laika skolu arī maz bija zināms. Un piemita negatīvs novērtējums. Bet es redzēju, piemēram, ka mans tētis, kurš līdz karam pabeidza tikai pamatskolu, diezgan labi orientējās daudzās lietās. Rezultātā manas disertācijas tēma skanēja tā: „Latvijas Republikas skolas politika”. Man paveicās: atvēra arhīvus, es varēju brīvi strādāt. Aizstāvējos es 1994. gadā, mans darbs bija viens no pirmajiem, kas uzrakstīts latviešu valodā un noformēts ar datora palīdzību. Jau atnāca jaunie laiki.

- Un tālāk?

- Tālāk pasniedzu augstskolā, sākās ārzemju braucieni. Atceros, kā dzīvoju vienā dāņu ģimenē. Dāņi pusmūža gados pieņēma ārzemju speciālistus, kuri braukāja apmaiņu programmu ietvaros, laipni iepazīstināja ar savu dzīvi. Tolaik daudzas lietas man šķita pārsteidzošas. Vienreiz es ilgi ar viņiem staigāju pa veikaliem, viņi lēni veica pirkumus, sekoja akcijām, vienu vārdu sakot, skaitīja naudu. Beigās sieva teica, ka ir ļoti nogurusi, tāpēc pagatavot vakariņas nevar, un mēs visi dodamies uz restorānu. Es iedomājos: vai tad manai mammai tas varētu ienākt prātā? Un atceros asu aizvainojuma sajūtu par saviem vecākiem: kāpēc viņi tā nedzīvo, pie tam daudz un smagi nostrādājot visu dzīvi?

Ja runāt par zinātni, tad es turpināju nodarboties ar skolas tēmu, aizdomājos par nacionālo minoritāšu skolu likvidāciju. Latvijas Republikai bija unikāla pieredze: bija piecas (!) speciālas ministrijas nodaļas, kuras koordinēja vācu, ebreju, krievu, poļu un baltkrievu skolu darbu. Pēc kara viss izbeidzās. No 1948. gada Latvijā palika tikai krievu un latviešu skolas. Es pakāpeniski nonācu pie domas, ka nav pietiekoša tikai oficiālu avotu izzināšana, ir svarīgi klausīties un vākt notikumu dalībnieku atmiņas.

- Un tā radās Mutvārdu vēstures centra ideja?

- Tāda vēsture ir sen populāra Rietumeiropā un ASV. Es kaut kā 2000. gadu sākumā vienā konferencē nolasīju ziņojumu, kurā saskaņojās avotu analīze un notikumu aculiecinieku dzīvās atmiņas. Rīdzinieki pēc tā uzaicināja mani ekspedīcijā uz Ventspils rajonu. Mēs tur klausījāmies vecu cilvēku atmiņas un, dabiski, tās pierakstījām. Ideju es atvedu uz mūsu universitāti. Bet tālāk viss kaut kā pats aizgāja.

- Centrs tika radīts 2003. gadā...

- Jā. Mūsu pirmā ekspedīcija bija Vabolē. Mūs atbalstīja vietējie entuziasti: iekārtoja naktsmītni bērnudārzā, nesa mums produktus, mēs paši gatavojām. Līdzekļi tam visam netika piešķirti, mēs uz sava rēķina. Bet vēlāk situācija izmainījās, mums piešķīra naudu, mēs spējām iegādāties nepieciešamo aprīkojumu, grāmatas. Zināt, tā saucamie „treknie” gadi zinātnei pēc būtības bija normāli gadi.

- Jūs vienkārši pierakstāt vecu cilvēku atmiņas?

- Ne vienkārši. Mēs cenšamies parunāties ar cilvēku noteiktā vēsturiskā kontekstā, lai viņš dalītos ne tikai ar personīgajām atmiņām, bet kaut kādā veidā attiecinātu tās ar vēstures gaitu. Mūsu sarunu biedru kļūst aizvien mazāk un mazāk: pēc mūsu noteikumiem, viņiem jābūt dzimušiem līdz 1930. gadam. Pagaidām vēl atrodam stāstītājus. Drīz būs devītā ekspedīcija. Pēc mūsu Centra materiāliem uzrakstīti bakalaura un maģistra darbi, 2008. gadā izgāja grāmata, kas veltīta ģimeņu traģiskajiem stāstiem, kuras tika izsūtītas no Latvijas 1949. gadā.

- Vai varētu Jūs kā vēsturnieci palūgt komentēt divus notikumus, kuriem šobrīd sabiedrība pievērš uzmanību? Pirmais – 16. marts Latvijā.

- Man nepatīk jaukt kopā vēsturi un politiku. Vēsturiskos datus nav jāizmanto politiskajām spēlēm. Es uzskatu, ka visās Latvijas augstskolās visu specialitāšu studentiem ir jābūt obligātam savas valsts vēstures kursam. Tas ir izdarīts, piemēram, Baltkrievijā. Daudziem topošajiem politiķiem tas nāktu par labu.

- Otrs notikums – parakstu vākšana par otrās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai.

- Atkal: nav vērts valodas no izglītības un akadēmiskās sfērām pārnest politiskajā. Ir kam saglabāt krievu valodu – Krievija ir pietiekami stipra. Ja krievu valoda Latvijā iegūs otrās valsts valodas statusu, tad tas nozīmē latviešu valodas aiziešanu, kam es nevaru piekrist.

- Ko vispār redz vēsturnieks, skatoties apkārt? Ko jūs domājat par tagadējo valsts un pilsētas stāvokli?

- Viss notiek dabiski: ceļš no nebrīves pie brīvības ir sarežģīts. Man, kā arī daudziem, patīk Lielbritānija. Bet lai tā kļūtu tāda, bija nepieciešami revolūcija XVII gadsimtā un vēl daži gadsimti. Cilvēki iemācījās dzīvot. Bet mēs vēl esam tikai ceļa sākumā. Man nepatīk, kad cilvēki kritizē visu bez izšķirības un skatās uz pasauli no pozīcijas, cik man vēl ir parādā. Labāk paskatīties no cita viedokļa – cik man jau iedeva. Man ir tuva doma par to, ka cilvēku nevar padarīt laimīgu, viņam pašam ir jākļūst laimīgam. Man vienkārši patīk redzēt labu sev apkārt. Lūk, pa logu redzams skaists izrestaurēts Vienības Nams, un tas ir patīkami. Esmu optimiste. Tīri praktiski nav jēgas būt par pesimistu...

E. T. Jonānes foto
 

Ludmila Vessele, D-fakti.lv