Natalja Miškovska: ir jūtas stiprākas par mīlestību

8. Marta svētkos par daiļā dzimuma pārstāvēm vienmēr tiek runāts vairāk, nekā ikdienā. Mūsu sievietes – ne tikai skaistas, bet arī gudras, talantīgas, garīgi dāsnas. Daugavpilī tādu sieviešu ir absolūts vairākums, tikai runāt par saviem talantiem, panākumiem, vēl jo vairāk par grūtībām un problēmām, viņas pārsvarā kautrējas, uzskatot, ka „dzīvo kā visi”.

Tomēr, ziņu portālam D-fakti.lv izdevās parunāties ar Nataļju Miškovsku, Latviešu kultūras centra metodiķi.

- Mēs esam pazīstamas ļoti sen un visus šos gadus es redzu tevi enerģisku, smaidīgu, kā tagad moderni runāt – „vienmēr pozitīvu”. Ja atcerēties, ka „mēs visi nākam no bērnības”, var pieņemt, ka tad tev tika daudz mīlestības un prieka.

- Tā ir taisnība. Bērnība man bija brīnišķīga, īsts zelta laiks. Es piedzimu Jaroslavļā, lielā, skaistā, senā krievu pilsētā. Un labvēlīgā ģimenē, kur bija mīloši tētis, mamma un vecmāmiņa ar vectētiņu. Tieši vecmāmiņa ar vectēvu uzņēmās manas audzināšanas darbu.

Vecāki bija celtnieki un aizbrauca pēc aicinājuma celt Daugavpili. Strādāja ķīmiskās šķiedras rūpnīcas celtniecībā, vēlāk mamma ilgus gadus strādāja būvniecības pārvaldē. Vecmāmiņa vecāku pozīciju pilnīgi atbalstīja, bet nolēma, ka mazu bērnu pa kopmītnēm un silītēm „nav ko valkāt”.

Vecmāmiņai iebilst nebija jēgas, un es paliku labiekārtotā dzīvoklī viņas un vectēva aizgādībā. Viņi mani, patiešām ļoti mīlēja, bet audzināja, kā tolaik visus padomju bērnus, par „harmoniski attīstītu personību”. Nepilnos piecos gados aizveda uz daiļslidošanas skolu un mūzikas skolu. Un pēc tam, kad es jau gāju vispārizglītojošā skolā, man bija pienākums ne tikai labi mācīties, bet arī labi mūzicēt un sportot. Mani neviens ar spēku nespieda visu to darīt, vienkārši pieaugušie ar mani lepojās, priecājās par maniem panākumiem un man, protams, arī gribējās viņus priecēt.

Manā bērnībā apkārtējā materiālā pasaule bija ļoti pieticīga, vienmēr bija rindas pēc produktiem, mantām. Tagad es droši zinu, ka tas viss – sīkums salīdzinājumā ar jūtām, kuras ieliek dvēselē.

Pēc skolas es pārbraucu pie vecākiem uz Daugavpili. Mamma ļoti mīlēja savu profesiju un uzskatīja, ka man arī būs interesanti kļūt par inženieri celtniecībā, un es pēc viņas padoma iestājos Rīgas politehniskā institūta celtniecības fakultātē. Nomācījos divus gadus un sapratu, ka tas nav mans. Un ka nespēšu ne mācīties, ne strādāt bez mīlestības pret profesiju. Un es pametu institūtu tā dēļ, kas mani patiešām interesēja. Un tā bija mākslinieciskā pašdarbība, dejas, svētki.

Tā es nonācu KP „Celtnieks”. Reģīna Osmane piesaistīja mani deju kolektīvam, bet vēlāk es iestājos neklātienes nodaļā Krupskas Ļeņingradas kultūras institūtā un pabeidzu to, saņemot kultūras un izglītības darba metodiķa un organizatora specialitāti. Paralēli strādāju KP. Atceros tos 10 gadus ar īpašu siltumu. Tās bija manas universitātes gan dzīvē, gan profesijā. Toreiz tur sapulcējās brīnišķīgs kolektīvs. Strādāja Gaļina un Boriss Judini, Ļubova un Anatolijs Kivrini, Vasīlijs Semjonovs.

Atnāca „perestrojka”, visiem bija tādas cerības, tādi grandiozi plāni. Visi pilnīgi dega no vēlēšanās izdarīt kaut ko tādu neparastu pilsētai, cilvēkiem. Un toreizējā direktore Bernarda Ļebedeva mūs vienmēr mudināja, prasot jaunas idejas, plānus. Taisnība, pēc tam, kad daudz kas izrādījās par ilūziju, bija grūti pārdzīvot to plānu sabrukumu, kolektīva sarukšanu...

- Toties tev bija ģimene: vīrs, meita. Vairākumam sieviešu – tas ir tieši tas, uz ko virzīta viņu mīlestība, kaut gan, runā, ka laulībā mīlestība ilgi nedzīvo.

- Iespējams, laulātajiem ar laiku nodzist kaisle. Bet tās vietu aizņem citas jūtas. Atceries seno filmu „Ziemas ķirsis”, kad Safonovas varone zvana savam mīļākajam, bet klausuli paceļ viņa sieva? Un sieva saka: „Nu ko jūs klusējat un izelpojat? Domājat, viņš neaiziet pie jums tāpēc, ka es viņu turu? Nē. Bet neaiziet viņš tāpēc, ka ir jūtas stiprākas, nekā mīlestība”. Šīs jūtas – atbildība, atmiņas par kopīgo dzīvi, kaut kādu grūtību kopīgu pārvarēšanu, kopīgām uzvarām. Diemžēl, ne vienmēr šīs jūtas nozīmēs vienam no laulātajiem, biežāk – vīrietim, vairāk, nekā jaunā aizraušanās. Jebkurā gadījumā, manu laulību šīs jūtas neglāba, kaut gan mums ar vīru bija tādas epizodes...

Kad mēs apprecējāmies, viņa poļu radinieki to pavisam neatbalstīja. Attiecības bija visai vēsas, bet mana mamma tolaik strādāja ziemeļos, nācās rēķināties tikai ar sevi. Algas kultūras darbiniekiem bija maziņas, un lūk, atceros, bija tāds moments: naudas mājās nav, vienkārši ne kapeikas, un ēdamā nekāda nebija. Es biju gaidībās. Un tik slikti man no tā visa, asaras acīs, un vienkārši ēst gribas. Un vīrs saka: „Es tūlīt” un aiziet kaut kur. Atgriežas ar paketi no tāda pelēka kartona, bet šajā kartonā – plovs. Pie kāda no draugiem viņš aizņēmās naudu, aizgāja uz kulināriju, lai mājās vakariņas būtu. Tad mani tas aizkustināja līdz dvēseles dziļumiem, likās, ka vīrs – tas īstais vīrietis, uz kuru var paļauties jebkurā situācijā, viņš nepievils.

Kad piedzima meita, arī nācās visu darīt pašiem: lasījām gudras grāmatas par rūdīšanu, audzināšanu. Kopumā, tik daudz kas kopā izjusts, izdarīts. Kad mazulīte paaugās, tētis viņai bija pats galvenais, vienmēr „uz pjedestāla”. Es biju pārliecināta, ka mums ir pa īstam stipra, mīloša ģimene. Bet...Kad tētis aizgāja, meita saslima, un man arī bija ļoti grūti. Bet spēju saņemties un dzīvot tālāk. Pasaule nesabruka, saule joprojām spīd. Galvenais, noturēties pirmo gadu pēc nodevības, bet vēlāk viss pamazām nostāsies savās vietās. Tagad, atskatoties atpakaļ, es saprotu, ka mūsu ar meitu dzīve kļuva interesantāka, dinamiskāka. Tomēr sievietei galvenais ir bērni. Piedzemdēsi bērnu, uzaudzināsi par normālu cilvēku, un jau izpildīji savu dzīves uzdevumu.

- Mūsdienu sievietei, gudrai un izglītotai tā ir par maz. Esmu pārliecināta, ja tu būtu brīva no finansiālajām problēmām, tu tik un tā strādātu.

- Starp citu, kad pilsētā radās Ledus halle, es iepazinos ar pirmo daiļslidošanas treneri – Mārīti Suharevsku. Un piedāvāju savu palīdzību – strādāt ar maziem bērniem, mācīt viņiem slidošanas mākslu. Es līdz tam laikam jau iemācīju savu meitu diezgan labi slidot. Pie mums Forštadtē, netālu no mājām, bija neliels ezeriņš, kurš aizsala jebkurā ziemā. Un es meitai mācīju to, ko man kādreiz mācīja sporta skolā. Viss gāja diezgan labi arī ar citiem bērniem.

Bet tagad Ledus hallē vadu arī svētkus, un sacensības. Šogad rīkosim jau piektās starptautiskās sacensības. Un vērtēšanas sistēma būs jauna, datorizēta. Bet tas ir pavisam cits līmenis, kurš ļaus paaugstināt pilsētas imidžu mūsu ciemiņu acīs. Esmu priecīga, ka tajā ieguldīta arī manas dvēseles, manu zināšanu, spēju daļa. Zini, lai cik dīvaini varbūt tas skan, bet es mīlu Daugavpili un Latviju – savu otro dzimteni, un man nav vienalga, kas pie mums notiek un kā.

- Tagad daudzi cilvēki runā par to, ka šīs jūtas aiziet no mūsu dzīves. Ka sabiedrība kļuva skarbāka, ka vārds „patriotisms” izsauc izsmieklu, ka no Latvijas jaunieši bēg. Šķiet mīlestība visiem traucē.

- Bet bez tās nekā nebūs. Mīlestība – tā ir labsirdība un gaisma. Tā vienkārši nevar būt, ka uzvarētu tumsa, kaut gan es arī redzu, cik daudz cilvēkos radās dusmu, skaudības, ļaunuma.

Es negribu runāt par tā iemesliem, viss ir zināms, bet par bērniem man gribas pateikt. Pēc manām domām, bērnam dzīvē viss būs pareizi, ja viņam ir kāda nodarbe un atbildība: gleznošana, tauriņu ķeršana, nodarbošanās ar sportu – tas, kas viņu interesē. Bērnam ir jānodarbojas ar šo lietu, jāgūst kaut kādi rezultāti. Un viņu ir jāatbalsta, jāslavē par panākumiem.

Šeit nav nekādu noslēpumu. Kāds no austrumu gudrajiem teicis: tas, uz ko mēs vēršam savu uzmanību, sāk augt, attīstīties, priecēt mūs. Un otrādi: tas, ko mēs ignorējam, vīst, sakalst, pazūd. Tad kāpēc vecākiem neveltīt uzmanību personīgajam bērnam, neskaidrot viņam dzīves pamatus, nemācīt līdzcietībai, sapratnei un mīlestībai pret savu māju, pilsētu, valsti. Iemācīt kaut ko var tikai ar sazināšanos un personīgo piemēru.

- Tev izdevās?

- Jā, es lepojos ar savu meitu. Viņa pabeidza Daugavpils universitāti, strādā Ledus hallē jau piecus gadus. Viņa realizēja sapni, kurš viņai radās uz mūzu mazā aizsalušā dīķa. Un tagad viņa vēlas palīdzēt iedegties Latvijas zvaigznei, grib, lai daiļslidošanas starptautiskajās sacensībās noskanētu Latvijas himna un tiktu pacelts mūsu valsts karogs. Domāju, tas viņai izdosies. Es pēc savas pieredzes zinu: nevajag nolaist spārnus, raudāt un žēloties. Dzīve tik ātri paiet, vajag cienīt „laimīgos mīlestības momentus” un pašiem tos radīt.

Foto no N. Miškovskas ģimenes arhīva
 

Albīna Davidenko, D-fakti.lv