Šodien Latvijas dzelzceļš svin 150.gadadienu

Fotogrāfijā: Genādijs Rjazancevs

Latvijas dzelzceļš lepojas ar savu vēsturi. Dzelzceļa vēsture Latvijas teritorijā aizsākās 1860.gada 8.novembrī – tad tika atklāta kustība dzelzceļa līnijas Sanktpēterburga-Varšava posmā Ostrova (Rītupe)-Dinaburga (Daugavpils).

1851.gada 15.februārī Krievijas imperators Nikolajs I parakstīja pavēli (ukazu) par otrās dzelzceļa maģistrāles būvniecību Krievijā – starp Sanktpēterburgu un Varšavu. Ar tās palīdzību bija iecerēts attīstīt rūpniecības un tirdzniecības sakarus ar Rietumeiropu.

Valsts finansētā dzelzceļa būvdarbus sāka 1852.gada maijā. Pirmais 43 kilometrus garais posms starp Sanktpēterburgu un Gatčinu tika atklāts vilcienu kustībai 1853.gada 1.novembrī. Tālāk celtniecības darbi virzījās daudz lēnāk, jo bija sācies Krimas karš. Kara dēļ valsts atteicās to būvēt tālāk, to nodeva Krievijas Dzelzceļa sabiedrībai. Pēc likuma valsts saglabāja izpirkuma pirmtiesības.

Dzelzceļa līnijas Sanktpēterburga-Varšava būvi pabeidza 1862.gadā. Maģistrāles kopgarums (ar atzarojumiem) 1207 verstis (1288 kilometri). Posms Ostrova-Dinaburga tika atklāts 1860.gada 8.novembrī. Sakarā ar dzelzceļa satiksmes attīstību Krievijā, Dinaburga kļuva par svarīgu dzelzceļa mezglu. 1861.gadā atklāja pirmo Latvijas dzelzceļa līniju Rīga-Dinaburga. Tas bija vērienīgs celtniecības objekts tajos laikos. Projekta kopējās izmaksas 10,5 miljoni rubļu, būvniecību vadīja angļu inženieri. 1861.gadā divsliežu dzelzceļa līnija tika nodota ekspluatācijā. Pēc pieciem gadiem to pagarināja līdz Orlai, bet 1871.gadā līdz Caricino. Caur Dinaburgu gāja vēl viena ne mazāk svarīga dzelzceļa maģistrāle – Pēterburga-Varšava.

Likumsakarīgi, ka 1860.gada jūlijā Dinaburgā atklāja tolaik pirmo Latvijas teritorijā lokomotīvju depo, bet 1866.gadā – vilcienu remonta darbnīcas. Dinaburgas depo nodrošināja vilcienu vadību no Krōslovkas (Krāslavas) līdz Svensāņiem (Šveņčeņelai). Sākot ekspluatēt dzelzceļa posmu starp Dinaburgu un Orstrovu, Dinaburgas stacijā uzbūvēja šķūni tvaika lokomotīvēm. 1875.gadā Dinaburgā bija divi mūra šķūni tvaika lokomotīvēm, kuros varēja izvietot 30 lokomotīves un vienu koka šķūni. Līdz 1900.gadam depo nokomplektēja ar „A” tipa lokomotīvēm.

II Pasaules kara laikā ēkas bija pilnīgi sagrautas. 1947.gadā, pēc kara, lokomotīvju depo Daugavpilī uzbūvēja pavisam citā vietā - stacijā „Daugavpils-II” (2.Preču ielā 30). Te depo atrodas līdz par šai dienai.

Dzelzceļš stimulēja Dinaburgas-Dvinskas-Daugavpils ekonomikas attīstību. Mūsdienās tranzīts uz Rīgas, Ventspils un Liepājas ostām, kā arī uz ES un NVS valstīm kļuvis par ienesīgāko tautsaimniecības nozari Latvijā.

Stāsta Genādijs Rjazancevs, SIA „LDz ritošā sastāva serviss” valdes loceklis, „Lokomotīvju remonta centra” vadītājs:
- Vilcienu kustības atklāšana posmā Dinaburga (Daugavpils)-Ostrova (Rītupe) – svarīga atceres diena Latvijas dzelzceļniekiem. Pateicoties šim posmam, mūsu valsts teritorijā sāka attīstīties dzelzceļa tīkls.
Dzelzceļam bija nozīmīga loma pilsētas ekonomikas attīstīšanā – atdzīvojās tirdzniecība, tika veidoti ražošanas uzņēmumi. Pirmā maģistrāle – Sanktpēterburga-Varšava – savienoja toreizējo Krievijas impērijas galvaspilsētu ar Eiropu, Daugavpils kļuva par nozīmīgu pieturas punktu šajā virzienā. Gadu vēlāk atklāja vēl vienu dzelzceļa līniju – Dinaburga-Rīga, kura kļuva par Rīga-Orla dzelzceļa sastāvdaļu. Tādējādi Dinaburga-Dvinska-Daugavpils bija ne tikai svarīgs pieturas punkts, bet arī nozīmīgs transporta mezgls. Caur mūsu pilsētu tika vestas dzelzceļa kravas no Centrālās Krievijas uz Rīgas ostām, no Sanktpēterburgas – uz Eiropu.

Šobrīd, kad Daugavpils transporta mezgls robežojas ar trim valstīm – Krieviju, Baltkrieviju, Lietuvu – dzelzceļam ir vēl būtiskāka loma. Caur Daugavpili plūst kravas uz Rīgas un Ventspils ostām no Baltkrievijas, Krievijas un Āzijas valstīm, kravas no Eiropas uz NVS valstīm un otrādi. Pārvesto kravu daudzuma ziņā dzelzceļš ir līderis, ar to nevar salīdzināt citus pārvadājuma veidus. Dzelzceļa attīstībai ir liela loma valsts ekonomiskajā attīstībā, jo LDz ir trešais lielākais Latvijas uzņēmums.

Dzelzceļš Daugavpilij, Latgalei – tas nav tikai tranzīts, bet tie ir vairāki tūkstoši darba vietu, kas nodrošina stabilu algu un sociālās garantijas. Neiespējami iedomāties, kas notiktu, ja mūsu nozare pazustu ar visu izveidoto infrastruktūru. Tāpēc var apgalvot, ka tieši dzelzceļš Daugavpilī bija, ir un būs pilsētu veidojošs uzņēmums.

Pie mums cieņā ir tradīcijas. Esam saglabājuši brīnišķīgas attiecības ar citu dzelzceļu pārstāvjiem – Krievijas, Baltkrievijas, Lietuvas u.t.t..

Dzelzceļnieks – vajadzīga profesija, ne velti LDz strādā dinastijas. Profesionālisms un māka strādāt – tās ir pie mums pieprasītas īpašības, jo no mūsu katra darba atkarīga cilvēku un kravu drošība.

LDz valdes priekšsēdētājs Uģis Magone kādā intervijā teica, ka vislielākā Latvijas dzelzceļa bagātība – tas ir kolektīvs, tie ir tie 12 tūkstoši cilvēku, kas ikdienā strādā uzņēmumā. Un te nav ko atņemt, vai pielikt.

150 gados Latvijas dzelzceļš veicis milzīgu ceļu – no viensliežu līnijas līdz sazarotai transporta artērijai, no koka šķūņa lokomotīvju apkalpei - līdz mūsdienīgam uzņēmumam, kurā veic lokomotīvju un vagonu remontu, no strādnieka ar lāpstu un cērti – līdz mūsdienīgākai struktūrtehnikai, no apgaitnieka ar lukturi – līdz labākajām kontroles, signalizācijas un sakaru sistēmām.

Dzelzceļa nozīme Latvijas ekonomikā ir ļoti būtiska. Mēs saprotam, ka viss sākās 150 gadus atpakaļ, ar dzelzceļa posma Dinaburga (Daugavpils)-Ostrova (Rītupe) atklāšanu.