Nikolajs Morozovs: „Daugavpilī var atrasties pasaules labāko daiļslidotāju skola”

baku.ru

Kā ziņots, kopš augusta sākuma Daugavpilī sāka strādāt slavenais daiļslidošanas treneris un horeogrāfs Nikolajs Morozovs no Krievijas. Par savām iecerēm, grāmatu „Kiss and cry” un deviņgadīgo meitu Anabellu – ekskluzīvā intervijā ziņu portālam D-fakti.lv.

Daugavpilī var atrasties pasaules labāko daiļslidotāju skola- Un tomēr, ko šobrīd darāt Daugavpilī? Kādā intervijā, ko sniedzāt Krievijas žurnālistiem, teicāt, ka vēlaties izveidot savu skolu. Varbūt tā tiek radīta Daugavpilī?

- Daudzus gadus strādāju Amerikā. Mani aicināja un es atgriezos Maskavā. Taču Krievijas galvaspilsētas smogs mani burtiski izdzina no pilsētas. Ar draugu palīdzību, nejauši, nokļuvu pie jums. Te man ļoti patīk. Brīnišķīga, skaista, tīra pilsēta. Ļoti laba slidotava, labi cilvēki. Ideāli apstākļi treniņiem. Šobrīd uz Daugavpili atbraukuši 8 mani skolēni no Francijas, Itālijas, Japānas, Spānijas, Krievijas un Kazahstānas, tie ir labākie šo valstu daiļslidotāji. Nākamajā nedēļā atbrauks vēl citi sportisti. Man strādāt palīdz Viktors Kudravcevs, mans skolotājs, pie viņa trenējos līdz 17 gadu vecumam.

Būtībā skola jau ir. Tā var atrasties Daugavpilī. Arī daiļslidotājiem šeit ļoti labi. Atkārtošos – ideāli apstākļi.

Esam gatavi palīdzēt Latvijas daiļslidotājiem, attīstīt Latvijas daiļslidošanu. Viktors Kudravcevs konsultē mazos, kuri trenējas jūsu Ledus hallē.

- Kā kļuvāt par daiļslidotāju, bet vēlāk par treneri?

- Četru gadu vecumā vecāki atveda mani uz slidotavu. Viss notika Maskavā. Pašiem nebija nekāda sakara ar daiļslidošanu, taču šis sporta veids galvaspilsētā bija ļoti populārs. No sākuma biju viens, tad dejoju pārī ar Tatjanu Navku, vēlāk izšķīros ar viņu. Pēc Nagano Olimpiādes 1998.gadā sapratu, ka nav jēgas slidot. 1999.gadā sāku strādāt kopā ar Tatjanu Tarasovu, sāku viņai palīdzēt treneres darbā.

- Viņa ir ļoti stingra?

- Jā. Daudz esmu mācījies no viņas ne tikai par sportu, bet arī izprat cilvēka psiholoģiju. Laikam otrās zināšanas svarīgākas par pirmajām. Viņai ir liela nozīme manā dzīvē, taču pēc 4-5 gadu sadarbības sāku daiļslidotājus trenēt patstāvīgi.

- Jums ir mīļākie skolēni?

- Es visus mīlu. Pēdējo 9 gadu laikā tikai divos čempionātos mani audzēkņi neizcīnīja medaļas. Mana dzīve pilnīgi pieder maniem skolēniem.

- Jūsu audzēkņu vidū daudz japāņu. Vai bieži esat Japānā, tur klajā nāca jūsu grāmata. Vai esat šīs zemes fans?

- Nē. Vienkārši tā sanāca. Šobrīd man palika viens dejas pāris un 2007.gada pasaules čempione Miki Ando. Ar japāņiem ir sarežģīti. Viņi ļoti atšķiras no mums, neticami atšķiras. Japāna – pavisam cita pasaule. Japāņi neizrāda emocijas, tas nenāk par labu daiļslidošanai.

Grāmata tika izdota. Tās nosaukums „Kiss and cry”. Šo vietu jūs noteikti redzējāt televīzijā, kad treneris ar slidotāju gaida tiesnešu vērtējumu, raud un skūpstās… Grāmata uzrakstīta angļu valodā, tulkota japāņu valodā. Tā stāsta par manu darbu un japāņu daiļslidotājiem, ar kuriem esmu strādājis. Krievu valodā tā nav tulkota, nedomāju, ka Krievijai ir interese par manu Japānas pieredzi. Japānā esmu ļoti populārs cilvēks, mani atpazīst uz ielas, apmēram tāpat, kā Tatjanu Tarasovu Maskavā. Taču ar japāņiem nav viegli…

- Vai ir kāda aizraušanās, izņemot daiļslidošanu? Kā mēdzat atpūsties?

- Diemžēl nav laika. Arī atpūtai. Dažreiz kur aizbraucu ar savu meitu. Anabella dzīvo ASV, viņai 9 gadi. Nodarbojas ar daiļslidošanu, es viņai palīdzu. Viņai viss izdodas brīnišķīgi, viņa ir talantīga. Galvenais – viņai ļoti patīk slidot.

- Var pajautāt par personīgo dzīvi?

- Personīgās dzīves nav. Biju divreiz precējies, neviens ilgi nespēja izturēt ar mani. Nepārtraukti esmu aizņemts, es strādāju. Tā kā varētu teikt – esmu brīvs…

Ziņu aģentūra D-fakti.lv pateicas sporta centra „Daugavpils ledus” kultūras pasākumu organizētājai Natālijai Miškovskai par palīdzību, organizējot interviju.

D-fakti.lv