Intervijas

20 augusts

Vārda dienas:
Bernhards, Boriss

Horoskopi

Zivis
19. februāris
- 20. marts

Šonedēļ pieaugs tavas analītiskās dotības, saimnieciskās prasmes. Nav izslēgts, tiksi pamanīts no augstākstāvošo puses. Savu neapšaubāmi pierādīs tie Zivs zīmes pārstāvji, kuri saistīti ar zinātnes, tūrisma un loģistikas jomu. Pilnīgi iespējams, aktualizēsies ar nekustamo īpašumu, mantojumiem vai ģimenes biznesu saistītās lietas. Ja esi plānojis veikt kādu lielāku pirkumu, tad zini ka tam piemērotāka būs nedēļas otrā puse. Brīvdienās labprāt pavadīsi laiku vienatnē.

Otrdiena
Nakts
17 .. 19 C
Rīts
18 .. 20 C
Diena
22 .. 24 C
Vakars
17 .. 19 C
Vējš
.. 2 m/s

Avots: gismeteo.ru

Aptauja

Aktuālākā problēma šodien Daugavpilī

 

Jaunumi Vēsture | 28. decembris 2009 | 07:53

Plagovu ģimenes vēsture

30.gadu vidū, mājā, kurā mēs dzīvojām (Alejas un Kr. Valdemāra ielu stūrī), darbu uzsāka vīriešu frizētava. Frizētavas īpašnieki bija večuks Diners kopā ar savu dēlu Leibu. Ikdienā tur strādāja tikai Leibs, bet tēvs palīdzēja pārtikas preču veikalā Raiņa ielā, kura viņam piederēja kopā ar sievu.

Piektdienās večuks parasti nāca palīgā dēlam, apmeklētāju skaits kļuva acīmredzami lielāks. Tajā laikā daudzi gāja skūties uz frizētavu, sevišķi pirms sestdienām.

Mans tēvs agrāk gāja pie friziera Pavloviča, vēlāk pie Kuricka, ar kuru pat sadraudzējās.

Ta kā frizētava tika atvērta mūsu mājā, viņš pakāpeniski pārgāja griezt matus pie kaimiņa. Turp griezt matus veda arī mani. Tēvs sapazinās ar Dineru ģimeni. Izveidojās draudzīgas attiecības un, lai ekonomētu iegādājoties avīzes, sāka kopīgi tās pirkt. Dienā avīzes tika lasītas frizētavā, bet vakarā tās atdeva mums.

Dineru ģimene bija liela, pieci bērni. Vecākā meita Dora tikai nesen izgāja pie vīra Hanaāna Plagova (Ханаанa Плагова) un viņiem piedzima meita Rahele. Tobrīd mani vecāki ielika pamatus ilgstošai draudzībai ar šo ģimeni. Hanaāns bija vidēja auguma, slaids, kārtīgi ģērbies, tumsnējs, līdzīgs čigānam. Viņš vienmēr bija laipns, runāja klusinātā, ļoti patīkamā balsī, brīvi pārvaldīja trīs valodas: idišu, krievu un latviešu valodu. Tobrīd viņš strādāja par pārvaldītāju Kaceņa (Каценя ) manufaktūras veikalā. Dora bija mazliet mazāka par savu vīru, gaišbrūniem matiem, jautra, vienmēr uzmanīga pret apkārtējiem cilvēkiem. Viņa bija šuvēja un mājās šuva sieviešu mēteļus uz pasūtījumu.
Plagovi tobrīd nomāja dzīvokļi bijušajā Krievijas cetrālās bankas ēkā. Mājas sienas bija trīs kiegeļu resnumā, ar platām palodzēm, augstiem griestiem. Dzīvoklī bija nemājīgi, diezgan tukši. Man tas bija neparasti.

Uz šo dzīvokli mēs parasti gājām sestdienas pēcpusdienā. Tur mani vecāki kopā ar dzīvokļa saimniekiem spēlēja „kunkenu” («кункен») – ģimenes kāršu spēli, kas tobrīd bija modē. Spēlēja parasti līdz vakaram. Es vēroju spēli, meklēju sev nodarbošanos pustukšajā dzīvoklī. Pēc kāda laika vairs nepavadīju vecākus pie Plagoviem.

Kad Plagovu meita paaugās, viņi sestdienās sāka apciemot mūs. Pulcējās ēdamistabā, nāca arī citi paziņas. Kopīgi spēlēja „kunkenu”.

Vēlāk Plagovi noīrēja citu dzīvokli, arī Raiņa ielā, tuvāk Viestura ielai. Dzīvoklis atradās lielā koka mājā ar mezonīnu. Pēc neilga laika mājā izcēlās ugunsgrēks un viņiem nācās pārcelties uz kādu blakus esošu māju.
Vakaros, pēc darba, vīrieši pulcējās uz Dineru frizētavas lieveņa parunāties. Večukam Dineram patika stāstīt par savu braucienu uz ASV, uz Ņujorku pie brāļa.

30.gadu beigās laiks kļuva nemierīgs, sākās 2.Pasaules karš, ieradās poļu bēgļi, tika ieviesta kartīšu sistēma cukura, petrolejas saņemšanai.
Četrdesmito gadu sākums. Kādu rītu Leiba, verot vaļā frizētavu, pienāca pie mūsu loga un izstāstīja jaunāko ziņu, ka sarkanie iegājuši Lietuvā, sācies viņu gājiens Latvijas virzienā.

Leiba apprecējās pirms vāciešu ienākšanas, viņš pat nepaguva nosvinēt kāzas. Dineri un Plagovi muka uz austrumiem, bet ne visiem bija lemts atgriezties.Leiba kopā ar saviem vecākiem nomira Vidusāzijā. Nāves cēlonis - kāda slimība. 1945.gada vasarā Plagovi ieradās pilsētā, viņi apmetās Alejas ielā (Dagdas ielas stūris). Hanaāns nevarēja sameklēt darbu savā specialitātē, tāpēc aizgāja strādāt kopā ar vācu gūstekņiem – izjaukt sagrautās mājas.

1946.gadā Hanaānam un Dorei piedzima otrā meita.
Mani vecāki joprojām draudzējās ar viņiem, bieži apciemoja.
Četrdesmito gadu beigās no armijas un hospitāļiem atgriezās Dineru dēli. Viņi apmetās uz dzīvi Rīgā. Mani vecāki turpināja uzturēt kontaktus.

Pirms diploma saņemšanas un pirms prakses, devos uz Rīgu, apciemoju Plagovus. Vasarā viņi dzīvoja Jūrmalā.

Rīgā viņiem bija neliels dzīvoklītis vecajā pilsētā. Hanaāns strādāja savā specialitātē, bija audumu pārdevējs, Dora nedaudz šuva. Rahele pārvērtās par gaišmatainu skaistuli, ļoti līdzīgu mātei, mācījās skolā. Jaunākajai meitai tobrīd bija tikai seši gadi.

Pavasarī biju atvaļinājumā un apciemoju Raheles māsu, kura pēc institūta absolvēšanas strādāja Rīgā. Mēs pastaigājāmies ar viņu pa Brīvības ielu un satikām Raheli Plagovu – ārēji viņa bija ļoti izmainījusies, kļuvusi pieaugusi, mācījās tehnikumā.

1956.gadā Plagoviem piedzima trešā meitiņa.

Šajā laikā es kopā ar sievu pārbraucu dzīvot un strādāt uz Daugavpili. Darba darīšanās bieži biju Rīgā, dažreiz apciemoju Plagovus. 60.gadu vidū, esot Rīgā un ejot pa Kr. Barona ielu, atcerējos, ka kaut kur tuvumā strādā Hanaāns un nolēmu viņu apciemot. Viņš strādāja par pārdevēju veikalā Dzirnavu ielas stūrī. No agra rīta pircēju bija ļoti daudz, pusmūža gada sievietes vēlējās saņemt konsultāciju pie pieredzējušā pārdevēja. Viņš pētīja pircējas, ņēma rokās auduma blaķi, iztina to, meklēja, kas klientei labāk piestāv. Tikai pēc pusotras stundas mums izdevās parunāties. Viņš stāstīja, ka tāds darba ritms viņam ir katru dienu.

60.gadu beigās es ļoti slimoju, gulēju Rīgas slimnīcā, tur Dore mani apciemoja.

70.gadu sākumā nomira mans tēvs, Hanaāns un Dore atbrauca pavadīt pēdējā gaitā savu draugu. Tā bija viņu pēdējā vizīte Daugavpilī.

80.gadu vidū Rīgā ņēmu dalību kvalifikācijas celšanas kursos, arī šoreiz apciemoju Plagovus. Ilgu laiku pavadīju pie viņiem. Viņi stāstīja man par savām meitām un viņu ģimenēm, kuras pārcēlās uz dzīvi Ņujorkā. Rīgā palika tikai jaunākā meita. Dora slimoja, Hanaāns vēl bija tīri žirgts. Tā bija mūsu pēdējā tikšanās reize.

Pēc manas mātes nāves es piezvanīju viņiem, lai to paziņotu. Dora tobrīd slimoja un atbraukt viņi nevarēja. Šajā reizē pastāstīju, ka mēs plānojam pārcelties uz Izraēlu. Tā bija mūsu pēdējā saruna.

90.gadu sākumā nomira Dora, apbēdīta Rīgā. Hanaāns aizbrauca pie meitām uz Ņujorku.

Foto: "Daugavpils XIX un XX gadsimta mijā. Pasta atklātne"
 

Gesels Maimins, D-fakti.lv

Pievienot komentāru