Melo tavu melošanu

Nezinu, kāpēc, taču tauta valstsvīrus piecieš labprātāk nekā valstssievas. Nevienu augstu Latvijas amatpersonu sportamīļi nekad nav publiski tā sunījuši kā savulaik Solvitu Āboltiņu hokeja fani. Arī Laimdota Straujuma šonedēļ dabūja krietnu devu neglaimojošu “komplimentu”. No skolotājiem, kurus nokaitinājusi valsts attieksme pret viņiem un viņu darbu.

Diemžēl mūsu valstsvīriem un valstssievām bieza āda — cilvēku vērtējums tos neietekmē, vārdi atlec kā zirņi no sienas, ko sev apkārt uzcēluši valsts maka turētāji: sak, ko jūs te īdat, naudas ir tik, cik ir.

Jā, ir tik, cik ir, un tā pirmām kārtām tiek tērēta ne jau cilvēku spiedīgo vajadzību apmierināšanai. Par vecajām bruņumašīnām, ko valsts pērk, lai aizsargātos no Putina, jau rakstīju. Rakstīts arī par to, ka Baltijas valstis atrod līdzekļus Ukrainas patriotu ārstēšanai. Nezin kāpēc ne mūsu varneši, ne viņu saimnieki Rietumos nav pamanījuši, ka Ukrainas patriotos ieskaitītas arī Savienotajās Valstīs izveidotās algotņu (jeb, kā viņus dēvē citur pasaulē, “kara suņu”) vienības. Par viņu “varoņdarbiem” Ukrainā nupat pastāstīja vācu avīze “Bild Zeitung”. Kara histērija par to pašu naudu, kuras Latvijā “ir tik, cik ir”, palīdz mūsu valdošajiem veikt nu pavisam eksotiskus tēriņus. Latvijas prese šonedēļ ziņoja, ka Aizsardzības ministrija plāno drīzumā iegādāties armijas vajadzībām vairākus desmitus tūkstošus... sieviešu zeķbikšu.

Bet tas jau tāds sīkums vien ir, salīdzinot ar citiem tēriņiem Latvijas drošības vairošanai...

Vecākā paaudze noteikti atceras, ka Latvijas neatkarības pirmajos gados ļoti nacionāli noskaņotie politiķi (toreiz, jo lielāki bija prihvatizācijas apjomi, jo nacionāli krāšņāki prihvatizatoru izteicieni) neapmierinātos šaustīja ar populāro teicienu: “Nepatīk? Lūdzu: чемодан, вокзал, Россия.” Neticami, ka maigā vecmāmiņa Laimdota atkal izcēlusi no putekļainās prihvatizācijas laiku skrīnes šo aizvainojošo frāzi.

Uz jautājumu, vai ir jārunā ar cilvēkiem, kuriem valodas, pensiju indeksācijas un citos jautājumos ir citāds viedoklis, viņa šonedēļ paskaidroja: “Ja ar viņiem, teiksim, divkārt runāts, bet viņi paliek pie sava, nedomāju, ka ar viņiem kāds gribēs runāt trešo reizi...

Bet man ir priekšlikums: ja viņiem tik ļoti nepatīk Latvija, ir iespēja atrast citu dzīvesvietu.”

Pēc tāda mājiena ar sētas mietu būtu jāapklust arī tai ļoti neapmierinātajai senioru daļai, kas pensionējās krīzes gados. Dzīves laikā viņu nopelnītais kapitāls Latvijā tika reizināts ar koeficientu... 0,79 vai pat mazāku. Tā, lūk, arī sanāca, ka vīrietis, kurš visu mūžu celtniecībā strādājis, vidēji saņemot kādus 250 latus, dabūja 100 latu pensiju. Par mūža darbu, par to, ka “demokrātiskās” Latvijas varai pietuvinātie saņem 1000 latu lielas pensijas un pat vairāk...

Tā, lūk, mūsu valstī radās divu šķiru pensionāri: tādi kā Viņķelis, kurš neko īsti paliekošu un taustāmu Latvijai nav devis, bet saņem 1000 latu lielu pensiju, un tādi kā celtnieks Jānis Fjodorovs, kura pensija ir 132 lati jeb 187 eiro...

Saeimas deputātu grupa gan grasās iestāties pret šo netaisnību, vērsties Satversmes tiesā. Vai izdosies? Daudzi šaubās. Satversmes tiesas priekšsēdis vairs nav Gunārs Kūtris, bet cits, mēļo, ka valdošo rūpīgi izraudzīts tiesnesis...

Nu, padzīvosim, piedzīvosim. Mums, kas nepiederam Latvijas politiķu augstajai kastai, jābūt gataviem ziedoties Latvijas... pardon, Latvijas politiķu, labā. Uz jautājumiem, kad Latvijā skolotājiem maksās daudzmaz apmierinošu algu; kad valsts atdos parādu krīzes laika pensionāriem; kad valsts iestādes uzliks iemauktus firmām un pašvaldībām, Eiropas naudas apguvējām (vismaz trešdaļa Eiropas naudas nonāk bosu kabatās un banku kontos), valdošajiem atbilde gatava: jūs taču redzat, kas notiek Ukrainā, mums jāgatavojas atvairīt Putina uzbrukumu.

Melo tavu melošanu. Melo lielās lietās, melo mazās. Un galvenais, ka lielākā Latvijas daļa šiem politiķu sacerētajiem “vurdalaku” stāstiem tic...

Un kā tu neticēsi. Mums gan avīzēs, gan televīzijā būs tikai valdošo viedoklis. Visus citus “demokrātiski” aizliegs. Aizliegšana jau sākusies. Cenzori strādā.

Māra Nizinska, Rēzeknes Vēstis