Intervijas

29 maijs

Vārda dienas:
Maksis, Raivis, Raivo

Horoskopi

Vērsis
21. aprīlis
- 20. maijs

VĒRSIS Nevajadzētu ļaut neuzmanībai vai paviršībai radīt liekus kavēkļus. Jo īpaši piesardzīgam vajadzētu būt finansiālajos jautājumos. Saskarsmē ar apkārtējiem būsi draudzīgs un dzīvespriecīgs, kas vairos iespējas gūt jaunus paziņas, domubiedrus. Kopumā nedēļa vairāk piemērota radošu ieceru īstenošanai, kontaktu dibināšanai, dažādu kursu, semināru apmeklēšanai. Brīvdienās alksi pēc otrās pusītes sabiedrības.

Piektdiena
Diena
16 .. 18 C
Vakars
13 .. 15 C
Vējš
5 .. 7 m/s
Sestdiena
Nakts
9 .. 11 C
Rīts
13 .. 15 C
Vējš
4 .. 6 m/s

Avots: gismeteo.ru

Aptauja

Par kādām tēmām jūs diskutējat ar mīļajiem?

 

Māra Nizinska Jaunumi Politika | 25. jūlijs 2013 | 11:14

"Skrēju, skrēju, atsavēru, krytu grōvī, apsavēļu"

Nez kāpēc tieši šī jaunībā dziedātā dziesma iešāvās prātā, kad izlasīju ziņu, ka valdība atļāvusi zemniekiem vest uz tirgu arī nelielās lopkautuvēs nokauto mājdzīvnieku gaļu. Vecāka gadagājuma ļaudis atceras, kā Šķēles laikos valdība skrēja pa priekšu ES ratiem un vēl pirms Latvijas uzņemšanas šajā organizācijā spīdzināja zemniekus ar prasību kaut lopiņus tikai lielās, sertificētās lopkautuvēs, kuru laukos toreiz nebija. Sak, lai sapūst tā gaļa, taču lops kaujams tikai lopkautuvēs... Cik nervu un naudas lauku onkuļiem bija jātērē, lai no otra pagasta gala aizvestu teli vai cūku kaušanai uz Dricāniem vai Uļjanovu...

Nu saka, ka tas esot nerentabli, ka mazajām saimniecībām šī prasība ir kā nazis pie rīkles: jāmeklē transports, palīgi, kas bullēnu iebīdīs piekabē, jāmaksā kautuves īpašniekam... Līdz šim Latvijas gudrās valdības kaut kā neapjauta, ka tieši šis lēmums daudzām mazajām saimniecībām, kas audzēja gaļas lopus, liedza izdzīvot. Gandrīz 20 gadiem bija jāpaiet, lai atzītu, ka tāds likums samazina produkcijas dažādību tirgos; ka zaļā, ekoloģiski tīrā aplokā ganītās aitas vai bullīša gaļa no Jāņa vai Pētera saimniecības ir labāka un garšīgāka par lielfermā audzētā lopiņa gaļu. Un beidzot Zemkopības ministrija izpētījusi, ka Latvijā vēl aizvien, par spīti valdības pūliņiem iznīcināt mazos, tomēr nelielās saimniecībās dzīvo ar 42 694 liellopu, cūku, aitu novietnēm, no kurām lopiņus nogādāt lielā kautuvē nav vienkārši. Tikai tagad, pēc 20 gadiem, valdības vīri un sievas apjēguši, ka toreiz pieņemtais likums par kautuvēm iznīcināja viensētas, liedzot nopelnīt zemniekam un liekot pilsētniekiem pirkt ne tos veselīgākos gaļas produktus.

Bet vai nu kautuvju jautājums ir vienīgais akmens, ar ko Latvijas ekonomikas ģīmī uzsists pamatīgs puns. Nupat A. Rubiks TV skatītājiem stāstīja, ka Eiroparlamentā tiek nopietni runāts par cukura ražošanas atjaunošanu Latvijā; ka zemnieki, kuri bija spiesti pārprofilēties, šodien ar mieru atkal ķerties pie cukurbiešu audzēšanas.

Iznāk, ka Kalvītis, Šķēle un Co ar Saeimas deputātu atbalstu toreiz iznīcināja veselu Latvijai tradicionālu nozari un nav atbildīgi par to, ka slēdza tūkstošiem darba vietu? Eirosavienība paģērēja? Nekā tamlīdzīga. Tā esot bijusi tikai rekomendācija, kuru mūsējie metās izpildīt pa galvu, pa kaklu.

Ekonomikas jautājumos, kā redzam, mūsu politiķi diemžēl nav stipri. Toties labi zina, par ko tieši viņiem Briselē galvu paglaudīs. Tikai muļķis vēl šodien tic, ka Latvijas politiķu gribēšana pēc iespējas ātrāk pievienoties eirozonai ir nesavtīga. Tādu “veiksmes zemju” kā Latvija paipuisīšus eirobosi slavē tieši par iztapību un, iespējams, atalgos ar labiem amatiem... Šīs daudzsološās perspektīvas dēļ var ne tikai no suverenitātes atteikties un uzkāpt nacionālajam latam uz ģīmja. Var arī krāpties. Vēl pavisam nesen, maijā, visas avīzes bija pilnas ar ekonomikas pētnieku apgalvojumiem, ka Latvijā esot deflācija, bet tikko ES oficiāli izteica Latvijai ielūgumu stāties eirozonā, kā deflācija momentā pārvērtās par inflāciju, cenas veikalos jau pieaugušas par vienu diviem procentiem. Vai augs arī turpmāk? To mēs redzēsim.

Manipulēt ar statistiku mūsu politiķi prot perfekti. Un kāpēc gan ne? Ja pavalstnieki to atļauj? Katrās vēlēšanās piedodot grēkus un nobalsojot par tiem pašiem, atkal un atkal ievēlot tos pašus domē, parlamentā, eiroparlamentā.

Rūpēs par savu karjeru mūsu politiķi pa roku galam dara tos darbus, kuru veikšanai viņi tika ievēlēti valsts struktūrās. Valdis Dombrovskis nesen reģionālo laikrakstu redaktoru sanāksmē publiski atzina, ka tā saucamais iepirkumu likums par valsts vai pašvaldības pasūtījumu veikšanu veicina korupciju. Bet izmaiņas esot ļoti sarežģīts un ilgs darbs. Droši vien ļoti ilgs laiks būs vajadzīgs valdībai, arī lai saprastu, ka darba spēka nodoklis, paliekot tādā pašā redakcijā kā pašreiz, nevairos darba vietu skaitu, nestimulēs uzņēmējus. Jo darba devēji, nevarēdami nomaksāt milzīgo nodokli, ir spiesti krāpties, maksājot algas aploksnē, manipulējot ar ražošanas izmaksu skaitli.

Un vai nu tas ir vienīgais jautājums, kas traucē attīstībai. Griezies uz kuru pusi gribi, visur nepieņemto likumu caurumi.

Pirms 18 gadiem pirmo reizi Saeimā tika iekustināts jautājums par metāla zagļu un marodieru ierobežošanu, jo bija jau nonācis līdz tam, ka zagļi zāģēja tiltu margas un dzelzceļa sliedes. Diemžēl metāllūžņu problēma ir aktuāla arī šodien. Par to šonedēļ atgādināja kāds redakcijas apmeklētājs. Šķiet, ka viss, kas bija lielgabarīta, sen nozagts un nodots metāllūžņu pieņemšanas punktos. Tagad zog metāla kanalizācijas lūkas, piena kannas pagalmos, metāla krustus kapos. Un pats galvenais, ka šos lūžņus likums atļauj no zagļiem pieņemt bez problēmām. Bet pārbaudīt pieņemšanas punktu (nu kaut vai to, kas Maskavas ielas galā, uz kurieni bomži nes visu, ko vien var nozagt) policija drīkst, tikai saņemot cietušā iesniegumu.

Un ja nu tas cietušais guļ kapsētā zem šī krusta? Viņš, protams, iesniegumu nevar uzrakstīt un gulēs tālāk apskādētajā kapā. Bet pārbaudīt metāllūžņu iepircējus policijai aizliedz likums.

Tāpat policija nedrīkst pārbaudīt aizkrāsni vai šķūnīti, kur točkas turētājs noslēpis savu nelegālās dziras fabriku vai kannas ar krutku. Jā, policijai rokas šajā ziņā sasietas. Točkas turētājs viņam no aizdurves var parādīt pigu. Un policists izspriež, ka nav ko plēsties, ja likums ir nevis viņa, bet indētāja pusē. Izveicīgākie likumsargi sen sapratuši, ka šajā situācijā izdevīgāk točku piesegt, pieprasot no tās turētāja nodokli personīgi sev.

No tik absurdiem likumiem daudziem labums: Ieņēmumu dienestam, augstajiem vīriem, kuri piesedz kontrabandas cisternas (toties viņi dāsni ziedo partijām), točku turētājiem un atsevišķiem policistiem, kuri kūrē točkas.

Ar pieredzi, kas uzkrāta 20 gados, mūsu politiķi iemācījušies gūt labumu ne tikai no šķībajiem likumiem bet arī no paša likumu pieņemšanas procesa. Tikai viens piemērs. Gandrīz miljonu latu sevis un “ekspertu” atalgošanai valdībai pieprasījusi un iztērējusi Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) radio un televīzijas apvienošanas plāna izstrādei. Lai gan neviens no šīs padomes gudrajiem tā arī nav spējis paskaidrot, kāds labums mums visiem tiks no tādas apvienošanas. Ja vien neuzskatīt par labumu nodokli, kas būs jāmaksā visiem TV skatītājiem.

No pirksta izzīstām reformām naudas Latvijai gana, un tā tiek tērēta uz nebēdu, dāsni barojot tuklos valdošo partiju runčus. Tie savukārt tik vien prot, kā tērēt naudu un muldēt par reformām.
 

Māra Nizinska, Rēzeknes Vēstis

Pievienot komentāru