Sveiki, atbraucām!

Daugavpils. Karstā ūdens nav. Elektrības nav. Ielas nav. Apdzīvota. Pagaidām...

 Pēkšņi atmiņā atausa senā bērnu dienu filma “Trešās planētas noslēpums” un nelaimīgā Šelezjakas planēta. Meita, skatoties multeni, katru reizi stipri pārdzīvo par tās iemītniekiem. Un kādā no vasaras rītiem apkārtējā realitāte kaut kādā veidā sāka atgādināt izdomātās nelaimīgās planētas drūmās ainas.

Viss aizsākās mazāk nekā pirms gada, kad rudens pusē pilnībā izjauca Vienības ielas posmu, tieši to, pa kuru es ik dienu staigāju un braucu. Šobrīd šis ielas posms nelīdzinās pat kolhoza laukam, drīzāk tas atgādina kara poligonu. Ziemā, kad tur viss bija sasalis, pārvietojoties pa dangām, varēja paslīdēt, veikt daiļslidošanas trīskāršo tulupu bez jebkādas profesionālās sagatavotības vai vienkārši banāli, bet nopietni savainot kādu no ķermeņa daļām. Pavasarī, pa ielu defilējot, apavus varēja norīt žļadzošā pilsētas realitāte un tu vienkārši varēji iestigt atkusušajā dubļu masā. Tas viss sagadāja nopietnas neērtības, bet kaut kā gribējās ticēt gaišai nākaotnei, kad beidzot visas šīs nebūšanas paliks pagātnē.

Iestājās vasara.

Pilsētas svētki notika pavisam netālu no šīs “gadsimta celtnes”. Un te no ielas strādnieki pazuda pavisam. Vairāk neviens šo ielu neremontē. Būdams augstskolas pasniedzējs, es uzreiz atcerējos metodiku, kā pārvarēt radošo ieklemmēšanos – aiziet no problēmas risinājuma un sākt nodarboties ar muļķībām. MSL nākas lasīt par lauztiem līgumiem, par jaunu konkursu rīkošanu utt. Bet ar avīzēm ielu neizklāsi, bet manas kājas vēlas pārvietoties nevis pa grambām, kaudzēm un grāvjiem, bet gan pa labiekārtotu pilsētu. Pēc Padomju Savienības manī nez kāpēc ir pamodusies pašvērtības apziņa.

Bet te pār mums vēl sagāzās kāds neatņemams vasaras notikums. Atslēdza karsto ūdeni. Pilnīgi skaidrs, ka vecās sistēmas nepieciešams regulāri kontrolēt un uzturēt kārtībā. Bet urbanizētā cilvēka apziņa katru reizi pret to saceļas, tā negrib dzīvot armijas apstākļos. Viss vēl būtu ciešami, es tikšu galā. Bet manai 5 gadus vecai meitai ļoti grūti ir izskaidrot, kāpēc krānā nav ūdens un viņai kā zaldātam jācieš neērtības. Nepatīk viņai mazgāties aukstā ūdenī, ko gribi, to dari! Ieradums ir nopietna lieta. Nākas ūdeni sildīt tējkannā.

Un te vienā jaukā dienā ne no šā, ne no tā no rīta pazuda elektrība. Kopā ar elektrību pazuda arī ticība gaišajai nākotnei. Durvīs klauvē (zvans bez elektrības nestrādā) kaimiņiene un ar sašutumu vaicā: “Kas tas tāds ir? 21. gadsimts, bet te bez brīdinājuma atslēdz! Nav nedz vēja, nedz vētras. Kāpēc tā?” Es tikai atjokoju, ka šobrīd spīd saule un bez elektrības var iztikt. Par laimi elektrība drīzumā tika pieslēgta.

Bet kā sakrita! Zinātnē ir tāds jēdziens – kritiskā masa. Un kad parādījās elektrība, bet kopā ar to arī iespēja izlasīt jaunumus internetā, tad šī masa par sevi deva ziņu un izpeldēja ārpusē šī raksta veidolā.

Lieta tāda, ka vienā no rakstiem kāds pilsētas deputāts visiem pilsētniekiem atgādināja, ka pilsētas dome no visas sirds strādā pilsētas labā un tam par godu pat lozungu izdomāja: “Daugavpils – iespēju pilsēta”.

Bez šaubām, bez ceļa, ūdens un gaismas mums ir iespēju jūra. Neviļus prātā nāk sabiedrības prātus musinošā filma “Pasaules gals”. Tajā tieši 2012. gadā tika paredzēta apokalipse. Vie tiešām tā būs? Vai mēs tomēr vairāk līdzināmies Šelezjakas planētai? 

Arkadijs Larionovs, docents, Baltijas Starptautiskā akadēmija