Kā „aizdzītie kara bērni” saniknoja Latvijas Ārlietu ministriju

Latvijas ārlietu ministrija asā formā ir nosodījusi izstādi „Aizdzītā bērnība: 1943.-1944. Uz Latviju aizdzīto bērnu liktenis”, kura pašlaik atvērta Maskavā Valsts centrālajā Krievijas mūsdienu vēstures muzejā.

Kā uzskata Latvijas Ārlietu ministrija, izstāde slēpj sevī ļaunu vēstures falsifikāciju, dezinformāciju un antilatvisku propagandu. Pasākums notiek konkrēto spēku interesēs ar mērķi pasliktināt Latvijas-Krievijas attiecības. Savukārt izstādes organizatora, fonda „Vēsturiskā atmiņa” direktora Aleksandra Djukova, darbībai vispār nav nekāda sakara ar vēstures zinātni.

Man gadījās būt šajā izstādē un es centos tikt skaidrībā, kas tieši ir aizskāris LĀM pārstāvjus? Izstādē varēja apskatīt daudziem Latvijas iedzīvotājiem pazīstamās Salaspils memoriālā muzeja fotogrāfijas. Vēl bija foto ar nodedzinātām Baltkrievijas un Krievijas sādžām, foto ar nobiedētiem bērniem, zirgu pajūgiem, kuri brauc ložmetēju pavadībā. Diez vai šādas fotogrāfijas spētu izraisīt tik asu reakciju valdošās elites pārstāvjos. Daudz kas tajos traģiskajos laikos dedzināja un aizdzina. Kāds tam visam sakars ar mūsdienu Latviju?

Sakars izrādās pastāv! No monitoriem, kuri ir uzstādīti izstāžu zālēs, runāja dzīvi to notikumu aculiecinieki. Viņi runāja par latviešu specvienību sagūstītajiem ciematiem, par sadedzinātiem večukiem, par bērniem, kurus pēc asiņu noliešanas kaudzēm guldīja koka kastēs. Turklāt, pēc aculiecinieku stāstiem, šīs specvienības nacistu pakļautībā darbojās ar īpašu nežēlību un degsmi. Tas viss norisinājās ārpus Latvijas teritorijas. Un lūk tā jau ir nesakritība ar oficiālo propagandu par latviešu formējumiem nacistu armijā kā par cīnītajiem par neatkarību.    

Sanāk Latvijas Ārlietu Ministrija apsūdz nevis Djukovu, bet tieši kara bērnus. Redz, bija jauni, tā tikai likās… Un ja likās, no šejienes arī secinājums, ka lielā Krievija atkal aizvaino mazo Latviju un traucē tās centienus draudzīgi sadzīvot un sadarboties.

Latvijas „draudzīgā pozīcija” attiecībā uz Krieviju jau ir pazīstama ilgāku laiku. Īpaši spilgti tā parādījās Gruzijas un Osetijas konflikta laikā. Regulāri tā parādās Eiroparlamentā, kad tiek izmantota mazākā izdevība iedunkāt lielo kaimiņu. Vēl viens Latvijas karstās draudzības apliecinājums pret Krieviju ir kārtējais leģionāru gājiens, kurš, esmu pārliecināts, kā vienmēr notiks noteiktajā dienā ar klusu oficiālās Rīgas piekrišanu. Krievija atbild ar „tīru nepateicību”, piedāvājot Latvijai 15% atlaidi uz gāzi, kura, tiesa gan, līdz galējiem patērētājiem tā arī nenonāk. Taču te izturieties, lūdzu, ar sapratni, jo „pareizās vēstures” skaidrošanai un cīņai ar  to atmaskojošiem spēkiem ir vajadzīgi milzīgi līdzekļi…

Viktors Jolkins, psiholoģijas maģistrs