Sergejs Mavrodi kā sabiedrības sanitārs. Antisektanta nestandarta skatiens uz MMM atgriešanos

Nesen atkal parādījās slavenā MMM reklāma. Pirmkārt, es, kā Latvijas antisektantiskās komitejas līdzpriekšsēdētājs, nolēmu steidzami sasaukt organizācijas valdi un sagatavot preses relīzi par šo komerciālo kultu, kurš notika pagājušā gadsimta 90. gados. Kad sniedzos pēc telefona, lai zvanītu kolēģiem, mani apturēja doma: bet ko jaunu mēs varēsim pateikt?

Šaubos, ka ir vismaz viens procents vidējā vecuma cilvēku, kuri ir dzīvojuši 90. gados un neko nav dzirdējuši par MMM. Tieši viņiem arī tiek adresēta jaunā reklāma, kurai ir piramīdas forma un saturs. Sektas un komerciālie kulti nepārtraukti maina izskatu. Munīti pārvēršas no CARP par “Federāciju par vispasaules mieru”, „Herbalife” pārvēršas par pareizās ēdināšanas skolu. Daudzas okultās un ezotēriskās grupas dēvē sevi par zinātni. „Antisekts” vienmēr ir atšķetinājis visas mīklas un padarījis sabiedrībai zināmu to, ko sektas vēlētos noslēpt. Taču MMM pat nemēģina slēpties. Tieši otrādi, Sergejs Mavrodi ne tikai atjauno veco brendu, bet arī, katram gadījumam, izmanto savu slaveno kolorīto izskatu.

Mavrodi lieta norisinājās visu acu priekšā. Ar šo informāciju tika pārpludinātas avīzes un televīzijas kanāli. Ar interneta palīdzību tā ir pārceļojusi uz vispasaules globālo tīklu. MMM nekļuva par vienkāršu komerciālo kultu, kā “Koraļļu klubs” vai “Vision”, - tas kļuva par komerciālā kulta etalonu ar pabeigtu vēsturi. Tas ar tūkstošu cilvēku drāmas piemēru mums parādīja, ko nekādā gadījumā darīt nedrīkst. Likās, ka MMM zīmols ir apglabāts uz visiem laikiem. Bet pēkšņi, - saņemiet! Kopā ar Džunu, Kašpirovski un Čumaku kompāniju „augšāmcēlušies” - papildina Sergejs Mavrodi. Pie tam kā! Neslēpjoties un neizdomājot pseidonīmus.

Kad sākās Mavrodi „otrā atnākšana”, man radās priekšstats, ka viņš vienkārši smejas par sabiedrību, it kā sakot: „Jūs visu zināt, ka esmu krāpnieks, bet šīs zināšanas jūs neglābs. Tāpat starp jums atradīsies tādi, kuri man atkal noticēs un atdos savu naudu!” Un tādi arī atrodas!

Tāda mazohisma uzplaiksnījuma priekšā „Antisekts” ir bezspēcīgs. Mēs ar kolēģiem allaž stājamies vienkārša cilvēka pusē, kurš melu rezultātā kļūst par sektu vai citu krāpniecisko sistēmu upuri. Bet vai vajag aizstāvēt to, kurš pats apzināti ļauj sevi piekrāpt? Vai vajag aizstāvēt vēlētāju, kurš virtuvē kritizē varu, bet pēc tam balso par tām partijām, kuras viņš ir lamājis? Vai ir vērts aizstāvēt sievu, kuru sit vīrs, bet viņa arī nemēģina šķirties, bet uztver to kā normālu parādību?

Ja netiek ņemtas vērā sarežģītās psihoanalītiskās teorijas par „upura kompleksu”, tad es redzu divus motīvus, kuri mudina veikt šādas darbības. Pirmais – tā ir nevēlēšanās uzņemties atbildību par savu dzīvi. Atnāks spēcīgais (deputāts, vīrs, Mavrodi un tml.) un visu izlems manā vietā. Bet spēcīgais var arī taču iesist? Te parādās arī otrs motīvs – bauda, par to, ka sit, vai otrreizējā izdevība gūt kādu labumu no tā, ka esi upuris. „Atkal piekrāpa, nelieši! Pažēlojiet, lūdzu, mani kāds!”

Tomēr motivācijas izpratne neizraisa manī līdzcietību un vēlmi palīdzēt šiem cilvēkiem. Lai cik savādi tas arī neizklausītos no antisektanta - „otrreizēja Mavrodi atnākšana” sabiedrībai, izņemot psiholoģiskus mazohistus, var nest pat kādu labumu. Tikai viens fakts manī izraisa bažas: tiem, kuriem patīk būt izvarotiem, var būt arī bērni un līdzcilvēki, kuri no viņiem ir atkarīgi. Šie nevainīgie cilvēki var nopietni ciest apgādnieku izkropļotās domāšanas dēļ. Viņu man tiešām ir žēl.

 Viktors Jolkins, psihologs, Mag. psych.