Situācija ir traģiska - vairs nav neviena, ko vainot

du.lv

Referenduma skaitlisko rezultātu varēja puslīdz droši prognozēt. Taču šoreiz runa nav par rezultātu, bet gan politiku, kuras rezultāts ir šis referendums, un šīs politikas tālākiem rezultātiem.

Pēdējo gadu laikā Latvijas politikā viss bija ļoti skaidrs – bija sliktie (dažas partijas, daži tā dēvētie oligarhi, Krievija), un pareizajiem, gaišajiem un taisnīgajiem spēkiem ekonomiskās krīzes fonā bija ļoti viegli monopolizēt varu. Šobrīd šie spēki, pārdēvējušies par „tiesiskuma un reformu” koalīciju, var netraucēti vadīt valsti un vest tautu uz labklājību. Ir jādara labie darbi, bet ar to darīšanu tā īsti nav veicies. Tikai tagad nāk apjēga, ka politiskā situācija ir traģiska – vairs nav neviena, ko vainot. Oligarhi ir prom, Saskaņas centrs opozīcijā, Putins vēl nav prezidents un nav paspējis sadot trumpjus radikāļu rokās. Vēl kuriozāk - starptautiskajos korupcijas līmeņa pētījumos esam nokrituši līdz vēsturiski viszemākajam līmenim. Tieši tagad, kad pie varas ir tiesiskuma koalīcija.

Taču ar šādu fonu mēs jau esam apraduši. Situācija, kad valsts iepirkumus reglamentējošo normatīvo aktu piemērošana un pašu sastrādāto birokrātisko prasību izpilde nodara tautsaimniecībai zaudējumus, kas samērojami ar korupcijas vai ēnu ekonomikas radītajiem, ir pierasta un ērta prakse, jo vienmēr ir pseido darbs – tikt galā ar kādu neapmierināto vai kādu pārkāpēju, jo nav taču, par ko cīnīties.

Lindermans ar savu iniciatīvu šajā situācijā valdošajai koalīcijai nāca kā mesija. Nobruģēdams sev vietu Eiroparlamentā un varbūt arī kādai jaunai partijai nākamajā Saeimā, viņš šodien veido Latvijas politikas dienaskārtību - ar šo referendumu un ar nākamajiem. Nu jau valdošā koalīcija sāk runāt par parakstu sliekšņa, kas nepieciešams referendumu rīkošanai, paaugstināšanu, jo tas sāk traucēt pašiem (atceros, ar kādu degsmi un pārliecību šī ideja par tautas iniciatīvas atbalstīšanu tika bīdīta). Nu jau atkal parlamentārā valstī iniciatīva nāk no ārpusparlamenta un pavisam ne tāda, kā to vēlētos valdošie. Pašreizējās koalīcijas vadošie politiķi to ļoti vēlējās 9. Saeimas laikā. Nu jau prezidents sāk runāt par jaunu Satversmi. Zelta laikmets mūsu politiķiem – var atkal cepties par visu ko, stāstīt, ko vajadzētu darīt, tikai ne sakārtot valsti un attīstīt tautsaimniecību. Kādā brīdi tas tiešām var beigties bīstami valstij. Šī vairs nav ekonomiskā krīze, kura tomēr ir vadāma ar dažādu instrumentu palīdzību.

Tika palaista garām unikāla iespēja iesaistīt valdībā vēlēšanu uzvarētāju Saskaņas centru (SC) situācijā, kad Saeimā un valdībā nacionālajiem spēkiem ir drošs vairākums. SC atteicās no daudz kā, lai nokļūtu valdībā, un būtu tajā strādājis, un atteiktos vēl no daudz kā vairāk, lai tur paliktu. Lai dejotu tango, vajag divus. „Tiesiskuma un reformu” koalīcija izvēlējās Lindermanu (dzirdot viņa vārdkopas par manu cīņu, nevilšus nāk prātā analoģija ar „Mein kampf” autoru, kuru toreiz arī neviens viņu neņēma nopietni), jo tas ir politiski izdevīgi abiem, izdevīgāk gan Lindermanam, jo viņam tā īsti zaudēt nav ko. Nervi neizturēja arī SC, un viņi kļūdījās. Vēsturiska iespēja, ko tik ļoti nevēlējās koalīcija, ir zaudēta. Izvēloties sev ērtāko, tomēr vēl neņemt SC valdībā, valdošā koalīcija ir izlaidusi džinu no pudeles, un šis džins nav SC. Valdošie saprot, ka šobrīd ciešāka sadarbība ar SC tiks uztverta kā vājuma pazīme no nelatviešu puses, toties savam elektorātam to varēs pārdot tā, ka labāk runāt parlamentā (un SC ir parlamentā), nekā uz ielas. Ušakovs vai Lindermans. Nu, protams, Ušakovs. Savukārt SC saprot, ka iespējamo ciešāko sadarbību viņiem ir izcīnījis radikālis no ielas un nākamajās vēlēšanās tas netiks aizmirsts. Labāk tomēr dejot tango ar partneri, kuru tu uzlūdz, nevis kuru tev iešķiebj. Bet, ja domā tikai par seksu (lasi varu), nevis mīlestību (lasi darbu) varbūt, ka tas nav tik svarīgi.

Šajā ļoti nopietnajā situācijā ir kāds, manuprāt, pozitīvs faktors – rindas ārzemju vēlēšanu iecirkņos. Tas liecina, ka vēl neesam pazaudējuši visus, kas ir aizbraukuši.

Šis referendums pēkšņi ir pamodinājis savā iedomu pasaulītē ērti snaudušos politiķus. Daudzi sāk aizdomāties, kas būs rīt? Pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām mērenais SC vairs nebūs iespaidīgi pārstāvēts Saeimā, savukārt tik katastrofāli rezultāti, lai veidotu koalīciju ar radikālo Lindermanu, arī nebūs. Es ceru, ka tik tālu valdošie vēlētājus nenovedīs. Bet ko var zināt, pieredze viņiem krājas. Bet vīzijas nav. ASV prezidents F.D.Rūzvelts reiz skaudri pateica, ar ko tas beidzas.
 

Jānis Eglītis, Ekonomikas doktors